Apsveikuma pantiņi

Neviens nekad nav pamudinājis tevi
bēgt no tava cietuma, un tu tāpēc neesi vainojams. Tu esi cēlis savu mieru, aizmūrēdams –
kā to dara termīti – katru gaismas spraugu.
Tu esi saritinājies sava sīkpilsoņa drošībā, savā
rutīnā, provinces dzīves smacīgajos rituālos,
tu esi uzbēris nožēlojamu aizsargvalni pret
vējiem un jūras paisumu un bēgumu, un zvaigznēm. Tu nevēlies, lai tevi satrauktu lielas
problēmas, pietiekami grūti tev bijis aizmirst,
ka esi cilvēks, Tu nebūt neesi klejojošas planētas apdzīvotājs, tevi nenodarbina jautājumi, kam nav atbildes. Neviens tevi nav sagrābis aiz pleca un sapurinājis tad, kad vēl
nebija par vēlu. Tagad māli, no kā tu esi veidots, ir izkaltuši, sarepējuši un neviens vairs
nespēs atmodināt snaudošo mūziķi, dzejnieku
vai zvaigžņu pētnieku, kas varbūt iesākumā
dzīvoja tevī.

Es vairs nesūdzos par lietus brāzmām.
Mana aroda burvība atver man pasauli, kur
bezbailīgi došos pretim melniem pūķiem un
zilu zibeņu matiem rotātām kalnu korēm,-
pasauli, kur es, naktij iestājoties, atbrīvots lasīšu savu ceļu debesu spīdekļos.

Pasaulē ir tikai viena patiesa greznība,
un tā ir cilvēku savstarpējo attieksmju krāšņums.

Strādādami tikai materiālo labumu
dēļ, mēs paši ceļam sev cietumu. Vientuļi
mēs ieslēdzamies tajā ar savu mānīgo naudu,
kas nespēj sniegt neko tādu, kā dēļ būtu vērts
dzīvot.

Pieredze rāda, ka mīlēt nebūt nav skatīties vienam uz otru, bet gan kopā skatīties tai pašā virzienā.

Kad apzināmies savu lomu, kaut visnecilāko, tikai tad mēs būsim laimīgi. Tikai
tad varēsim dzīvot mierā un nomirt mierā, jo
tas, kas piešķir jēgu dzīvei, piešķir jēgu nāvei.

Man gadījies redzēt trīs zemniekus
pie vīnu mātes nāves gultas. Protams, tas bija
sāpīgi. Otrreiz tika pārgriezta nabas saite.
Vēlreiz tika atraisīts mezgls, kas saista vienu
paaudzi ar otru. Trīs dēli atskārta, ka palikuši
vieni, ka viņiem viss vēl jāmācās, ka nav vairs
ģimenes galda, pie kura pulcēties svētku dienās, ka dzīvei vairs nav pola, kurā viņi visi
sastapās.
Bet man šis saites pārrāvums atklāja
arī to, ka dzīvību var dot divreiz. Arī dēli savukārt kļūst par dzimtas galvām, pievilkšanas
centriem, ciltstēviem, līdz pienāks stunda, kad
viņi tāpat nodos vadības grožus mazuļu baram, kas patlaban rotaļājas pagalmā.

Draugi nespēj tevi aizmirst un ja spēj, tad tie vairs nav draugi.

Visi pelna iztiku, kaut ko pārdodami citiem. Kā sokas tev?

Jaunība savos nodomos un izjjūtās ir nesavtīga, tāpēc tā arī dziļāk izprot un izjūt taisnību un, nežēlodama sevi, droši aizstāv savus ideālus.

Gudrība pastāv vienskaitlī, un tai ir noteiktas robežas, taču muļķību ir tūkstošiem un visas tās ir bezgalīgas.

Cik tas ir grūti – palikt neziņkāriem cilvēkiem!

Katoļu mācītājs rīkojas tā, it kā debesis būtu viņa īpašums, protestantu – gluži otrādi, it kā būtu debesis iznomājis.

Reliģija – dvēseles stāvoklis, kurā sajaukti cilvēka kauns un lepnums pašam par sevi.

Tikai nelāgas un zemiskas iedabas cilvēki gūst no revolūcijas. Neatkarīgi no tā, vai tā ir izdevusies vai cietusi sakāvi, tās upuri allaž būs cilvēki ar dedzīgu sirdi.