Apsveikuma pantiņi

Uzvara... Sakāve... Vārdiem nav nozīmes.
Dzīve stāv pāri šiem priekšstatiem un
pati jau gatavo jaunus. Uzvara novājina vienu
tautu, sakāve modina spēkus citā.

Zeme ļauj mums izzināt pašiem par
sevi vairāk nekā visas grāmatas. Jo tā mums
pretojas. Cilvēks atklāj sevi, kad mērojas spēkiem ar šķērsli. Lai to pieveiktu, viņam vajadzīgs darbarīks. Vajadzīga ēvele vai arkls.
Zemnieks, apstrādādams zemi, pamazām izvilina dabai dažu labu noslēpumu, un patiesība, ko viņš atklāj, top vispārēja.

Līdzenumā izkaisītas uguntiņas... Tumsas okeānā ikviena no tām bija zīme cilvēces
apziņas brīnumam. Pie šā pavarda cilvēki lasīja, pārdomāja, šķetināja vaļsirdīgas valodas.
Citā mājā varbūt centās urbties izplatījumā,
nemocījās ar aprēķiniem par Andromedas
miglāju. Tur – mīlēja. Tālu cita no citas laukos
spīdēja uguntiņas un visas prasīja sev barību.
Pat visnecilākās, pat dzejnieka, skolotāja, namdara uguntiņa. Un šo dzīvo zvaigžņu vidū cik
daudz aizdarītu logu, nodzisušu zvaigžņu, aizmigušu cilvēku!
Vajag mēģināt rast saskari. Vajag lūkot
sazināties ar vienu otru no šīm uguntiņām,
kas deg līdzenumā tālu cita no citas.

Zem mākoņu jūras ir mūžība.

Būs reizes, kad negaisi, sniegs, migla
tev sagādās pamatīgas galvassāpes. Tad atceries tos, kas to visu pieredzējuši pirms tevis,
un saki sev: tas, ko izdevies veikt citiem, vienmēr ir veicams.

Izvēle ir grūta. It īpaši tad, ja jāizvēlas starp to, ko gribi un to, ko vajadzētu.

Ļauj citiem justies vajadzīgiem!
Tad arī tu pats jutīsies nozīmīgāks.

Nešaubīšanās par savu vērtību un noderību paaugstina cilvēka pašcieņu.

Tas, kurš zina „es” dabu
un saprot, kā darbojas jutekļi,
neatradīs vietu egoismam
un sasniegs nebeidzamu mieru.
Pasaule glabā domu par savu
„es”, tā izraisot aplamus
priekšstatus. Daži apgalvo,
ka „es” pēc nāves saglabājas,
daži saka – tas iet bojā.
Gan vieni, gan otri kļūdās,
un viņu maldi ir sevišķi smagi.
Ja viņi apgalvo, ka „es” ir
iznīcināms, arī augļi, pēc
kuriem viņi tiecas, iznīks, un
nebūs nekāda „pēc tam”.
Labajam un ļaunajam tad nav
nozīmes. Un pestīšanai
no egoisma nebūs vērtības.

Jūs, kas esat sava „es” vergi un smagi strādājat šajā kalpībā no rīta līdz vēlai naktij, jūs, kas dzīvojat nemitīgās bailēs no dzimšanas, vecuma, slimībām un nāves, - saņemiet veldzējošo vēsti, ka jūsu cietsirdīgais kungs nepastāv. „Es” ir maldi, ilūzija, sapnis. Atveriet acis un mostieties! Skatiet lietas tādas, kādas tās ir, un jūs radīsiet mierinājumu. Tas, kurš ir pamodies, vairs nebīsies nakts murgu. Tas, kurš ir iepazinis virves dabu , kas šķita esam čūska, beigs drebēt.

Tas, kurš ir atklājis, ka „es” nepastāv, atbrīvosies no visām egoisma alkām un vēlmēm. Pieķeršanās lietām, alkatība un juteklība, ko šis cilvēks ir mantojis no iepriekšējām dzīvēm, ir pasaulīgo nelaimju un tukšumu cēloņi. Atbrīvojieties no egoisma, un jūs sasniegsiet to mierpilno prāta stāvokli, kas dāvā absolūtu mieru, labestību un gudrību.

Dāvanas ir dižas, klosteru pamati ir uzslavas cienīgi, meditācija un reliģiskie vingrinājumi dāvā sirdsmieru, patiesības apjausma ved pie nirvānas, taču par to visu pārāka ir mīlestības pilna labestība. Tāpat kā mēness gaisma ir sešpadsmit reižu stiprāka par visu zvaigžņu gaismu, tāpat arī mīlestības pilnai labestībai piemīt sešpadsmit reižu lielāks spēks atbrīvot sirdi nekā visiem pārējiem reliģiskās dzīves sasniegumiem, kopā ņemtiem. Šāds sirds stāvoklis ir labākais pasaulē. Lai cilvēks paliek tajā nemainīgs, kamēr ir nomodā, neatkarīgi no tā, vai viņš stāv, iet, sēž vai guļ.

Pasaules nemierīgā
un ar darbiem pārņemtā daba –
to es pasludinu par sāpju cēloni.
Sasniedziet prāta līdzsvaru,
kas balstās mierā un nemirstībā!
„Es” nav nekas cits kā dažādu īpašību
kopums, un tā pasaule
ir tukša kā fantāzija.

Ticības dzīves svētlaimi var sasniegt ikviens, kurš iet cēlo astoņpakāpju ceļu. Tas, kurš pieķeras bagātībai, lai labāk to aizmet prom, nevis ļauj, lai tā saindē sirdi; bet tas, kurš nepieķeras bagātībai un mantai un izmanto tās gudri, būs savu biedru svētība. Ne jau dzīve, bagātība un vara paverdzina cilvēku, bet gan pieķeršanās dzīvei, bagātībai un varai. Bhikšu, kas aiziet no pasaules, lai dzīvotu dīkdienībā, neko nesasniegs, jo laiskuma pilna dzīve ir derdzīga, bet enerģijas trūkums ir jānicina. Tathagatas dharma neliek cilvēkam kļūt par bezpajumtnieku vai atteikties no pasaules, ja vien viņš nejūt šādu aicinājumu. Tathagatas dharma liek ikvienam atbrīvoties no „es” ilūzijām, attīrīt sirdi, atteikties no slāpēm pēc baudas un dzīvot tikumīgu dzīvi. Lai ko cilvēks darītu – vai viņš paliek pasaulē kā amatnieks, tirgotājs vai dienē karalim, vai arī aiziet no pasaules, veltot sevi reliģiskās meditācijas dzīvei, - viņam jāieliek visa sava sirds tajā, ko dara. Šim cilvēkam jābūt čaklam un enerģiskam, un, ja šāds cilvēks būs kā lotoss, kas aug zem ūdens, bet tā ziedu ūdens neskar, ja šis cilvēks dzīvo, nelolojot skaudību un naidu, un, mītot pasaulē, šis cilvēks dzīvos nevis „es” dzīvi, bet patiesības dzīvi, tad viņa prātā noteikti iemājos prieks, miers un svētlaime.

Žēlsirdīgs cilvēks ir atradis
pestīšanas ceļu. Viņš ir kā vīrs,
kurš stāda jaunu koku, nākotnē
nodrošinot ēnu, ziedus un augļus.
Un tādas pašas ir žēlsirdības sekas,
kaut arī šis cilvēks priecājas,
ka sniedz roku tiem,
kam ir nepieciešama palīdzība;
un tāda pati ir lielā nirvāna.
Mēs sasniedzam nemirstības ceļu,
vienīgi nepārtraukti vingrinoties
labestībā, bet ar līdzjūtību
un žēlsirdību mēs pilnveidojam
savas dvēseles.