Kas atceras, no kurienes viņš nācis, tas zina,
uz kurieni ies.

Nāve mūs nevis aizrauj, bet noplūc. Tāpēc liels gars, apzinādamies savu augstāko būtību, cenšas tajā postenī, kur nolikts, rīkoties augstprātīgi un centīgi, taču neko no visa, kas ir ap viņu, neuzskata par savu, bet to izmanto kā patapinātu, kā steidzīgs ceļavīrs.

Prasi no sevis vienu: lai paliec līdz galam
tāds, kāds esi nolēmis būt.

Diena pakalpīgāka un labestīgāka ir pret cilvēku, kas to sagaida un sveic pirmo saules staru.
Un kauns tam, kurš vēl ir pusmiegā, kad saule
jau gabalā, un kura nomods sākas dienas vidū!

Darbīgam patiešām neviena diena nav par
garu. Lai paildzinām sev dzīvi: tās uzdevums
un jēga ir darbībā! Lai saīsinām nakti un pārceļam kādu tās daļu uz dienu!

Bet kā dvēselē var ienākt tāds aplamums -
noraidīt nakti un visu dzīvi pārcelt uz dienu?
Visi netikumi cīnās pret dabu, visi pamet
pienācīgo kārtību: tāds ir baudkāres mērķis -
priecāties par ačgārno un ne vien novirzīties no
pareizā ceļa, bet arī pēc iespējas tālāk aiziet no
tā un pat nostāties pretējā pusē.

Daži cilvēki tā dzīvo nevis tāpēc, ka viņu acīs naktij būtu kas īpaši pievilcīgs, bet tāpēc, ka viņiem nesagādā prieku nekas vispārpieņemams un netīrai sirdsapziņai dienas gaisma ir netīkama; cilvēkam, kas visu iekāro vai noniecina atkarībā no tā, vai tas ir dārgi vai lēti pirkts, apnicīga ir arī par velti dabūjama gaisma. Turklāt uzdzīvotāji arī grib, lai, kamēr vini dzīvi, vinu dzīvesveids būtu visu mutē. Viņi jūtas nelāgi, ja netiek runāts par to, ko viņi dara.

Vai visiem dzīvniekiem piemīt sava stāvokļa
izjūta? Ka viņiem tāda ir, vislabāk redzams pēc
tā, ka viņi savus locekļus kustina tik veikli un
brīvi, it kā būtu apmācīti. Amatnieks viegli darbojas ar saviem rīkiem, kuģa vadītājs prot grozīt stūri, gleznotājs vienā mirklī izšķir daudz dažādu krāsu, ko nolicis sev priekšā līdzības atveidošanai. Mēs mēdzam apbrīnot prasmīgus dejotājus, kuru rokas spēj attēlot jebkurus priekšmetus un jūtas, kustībām tiekot līdzi vārdu ātrumam (pantomīmā). To, ko viņiem piešķir māksla, dzīvniekiem piešķir daba. Neviens dzīvnieks nekustina savus locekļus ar piepūli, nevienam nav nekādu grūtību ar paša ķermeni. Viņi visu, kam dzimuši, dara uzreiz: ar tādu prasmi viņi nāk pasaulē, piedzimst apmācīti. Viņi tiecas
uz dabiskām kustībām arī tad, kad viņus kavē
sāpes. Visiem dzīvniekiem piemīt sava stāvokļa izjūta, un no tās arī izriet tik brīva visu locekļu izmantošana. Neviens dzīvnieks nav
neveikls sava ķermeņa pārvaldīšanā.
Ikviens no mums zina, ka pastāv kaut kas
tāds, kas iekustina mūsu dziņas, bet nezina,
kas tas ir. Viņš arī zina, ka viņam piemīt kāda
tieksme, bet nezina, kas un no kurienes tā ir.
Tāpat arī bērniem un dzīvniekiem piemīt viņu
vadītāja principa izjūta, kaut arī nepietiekami
skaidra, neizteikta.

Katram vecumam ir savs fiziskais stāvoklis - cits mazbērnam, cits - zēnam, cits - vecam vīram: visi piemērojas stāvoklim, kādā atrodas.
Kaut gan ikviena fiziskais stāvoklis nemitīgi
mainās, piemērošanās paša stāvoklim vienmēr
paliek tāda pati, jo daba uztic man nevis zēnu,
jaunekli vai vecu vīru, bet mani pašu.

Katrs dzīvnieks, cenzdamies sevi saglabāt,
tiecas pēc tā, kas tam nāk par labu, un bīstas
visa, kas tam var kaitēt. Tieksme pēc derīgā ir
dabiska, tikpat dabiska ir arī nepatika pret naidīgo : viss, ko māca daba, notiek bez domāšanas, kas liktu izturēties tā vai citādi, vai nodoma. Vai neredzi, cik smalka ir bišu prasme mājokļa veidošanā? Cik neatdarināms cilvēkam ir zirnekļa audums? Cik milzīgs darbs - sakārtot pavedienus, lai citi būtu izvilkti balstam, citi ietu pa loku, - sākumā ciešāk, tad retāk, lai mazāki dzīvnieciņi tajos sapītos un tiktu sagūstīti kā tīklā? Sī prasme iedzimst, to neiemācās.

Arī bagātiem, pie baudām pieradušiem cilvēkiem ceļā stāsies grūtības - gan vieta, gan laiks, kas viņus kavēs piepildīt savas vēlmes.
Neviens nevar dabūt visu, ko grib. Toties viņš
var negribēt to, kā viņam nav, un ar prieku
izmantot iespējas, kas viņam paveras.

Tikai tad, kad mums sāk trūkt kādu lietu,
saprotam, cik daudz mums ir lieka. Mēs tās lietojām nevis aiz nepieciešamības, bet tāpēc, ka
tās mums bija. Un cik daudz mantu iegādājamies tikai tāpēc, ka citi tās iegādājušies, tāpēc,
ka tās ir lielākajai daļai cilvēku! Viens no mūsu
nelaimju cēloņiem ir tas, ka dzīvojam pēc citu
paraugiem, ka nevadāmies pēc prāta, bet ļaujamies ieraduma pavedinājumam.

Par nejaukāko cilvēku sugu uzskata tos, kas
pienes valodas, bet ir arī tādi, kas pienes netikumus. Ar viņiem runāt ir kaitīgi, jo saruna,
arī neiedarbojoties uzreiz, dvēselē atstāj sēklas
un vēl tad, kad esam jau šķīrušies no šiem cilvēkiem, mums seko ļaunums, kas vēlāk uzdīgs.

Glaimotāju un ļaunuma slavinātāju runas
paliek dvēselē ilgāk, nekā tajās klausījās; tās
mums neatlaidīgi seko un laiku pa laikam atkal
nāk prātā.

Vai labums tiek uztverts ar sajūtām vai prātu?
Visi, kas visaugstāk vērtē baudu, uzskata, ka
labums uztverams ar jutekļiem, turpretī mēs,
kas labumu pieskaitām dvēselei, domājam, ka
tas ir uztverams ar prātu. Ja par labumu spriestu
sajūtas, mēs nenoraidītu nevienu baudu, jo tās
visas vilina, tās visas priecē, un, otrādi, neuzņemtos labprātīgi nekādas sāpes, jo ikvienas
sāpes nepatīkami skar jutekļus. Turklāt nopēlumu nepelnītu cilvēki, kam bauda pārāk
tīkama un kas ļoti bīstas sāpju.