Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,
Es tavās pēdiņās;
Nelaid mani to celiņu,
Kur aizgāja ļauna diena.

Liec, Laimiņa, man
mūžiņu
Vieglu, vieglu, kuplu,
kuplu:
Apenīša veiglumiņu,
Bērza slotas kumplumiņu.

Lūdzu Dievu, lūdzu
Laimu,
Abus divus mīļi lūdzu:
No Dieviņa veselību,
No Laimiņas labu mūžu.

Sveču turis.

Še, svece, Juri!
Turi, Juri!
Kļūsti par
sveču turi.

Ja svecei slīpi
turēsi,
līks kā kliņģeris
salīksi.

Ja svecei taisni
turēsi,
taisns kā svece
paliksi.

Še svece, Juri!
Turi, Juri!
Izaudz par
gaismiņas
sveču turi.

Puisēns un oliņa.

„Oliņa jūrmalā,
Kā tu tik gludena?”
„Viļņi man tūkstoškārt
Šurp un turp mētāja.”

„Kaut jel tā spīdētu
Man ar reiz svārciņi!”
„Negul vien aizkrāsnē,
Tiešām to panāksi!”

MĪKLA

Četri viena tēva dēli,
Cits no cita bēg.

MĪKLA

Liels, liels ozols,
Divpadsmit zari,
Ikkurā zarā
Četri perēkļi.
Ikkurā perēklī
Septiņas olas,
Ikkurai olai savs vārds.

Kas tas par ozolu?
Kas ir tie zari?
Vai uzminēt vari?

Divpadsmit mēneši.

Nu nākat, bērniņi, izstāstat,
ko divpadsmit mēnešus
darīsat!

Jaungada mēnesi
seņemt skriesim,

Meteņu mēnesī –
ķekatās iesim,

Sērsnu mēnesī –
pavasari gaidīsim,

Sulu mēnesī –
sulas laidīsim,

Lapu mēnesī –
lēlojot ganos dzīsim.

Ziedu mēnesī –
Jāņiem vainagus pīsim.

Siena mēnesī –
sieniņu grābsim,

Labības mēnesī –
pļaujas vezumos kāpsim,

Rudens mēnesī –
pēc riekstiem lodāsim,

Veļu mēnesī –
veļus godāsim,

Salnas mēnesī –
mežā pēc malkas steigsim,

Ziemas mēnesī –
ziemas saulgriežus sveiksim,

Tad atkal Jaungadu saņemt skriesim
un caur gadu darbiņā iesim.

Pulkstenis un nedēļa.

Tik-tak, tik- tak –
pulkstens viens.
Tik-tak, tik-tak-
pulkstenis divi.
Tik-tak, tik-tak-
pulkstenis trīs.

Pulkstenis skaita,
pulkstenis sit
līdz pat skaitlim
div-pa-dsmit.

Bet nedēļa,
lielā un garā kā iela,
kā tai nav kauna, ko?
Tā tikai līdz septiņi
skaitīt prot,
tad atkal jāsāk
no jauna!

Ko jūs manim maksāsiet,
Es nedēļu izdziedāšu.
Pirma diena, otra diena,
Te trešdiena, ceturtdiena,
Te piektdiena, te sestdiena,
Te nedēļa pagalam!

Kāpēc šodien ir tā kā vēl nekad.

Annele domā – un – izdomā.
Tas tāpēc, ka šodien ir svētdiena.
Mežs, puķes, zilā debess ir svētdiena, tēvs
un māte ir svētdiena. Viņu rokās nav darba.
Viņu kājās nav steigas.

Aust gaismiņa, lec saulīte,
Tas pirmais gaišumiņš;
Labu rītu, Dievs palīdz! –
Tā pirmā valodiņa.

Labrītiņ! – rītiņā,
Labdieniņ! – dieniņā,
Labvakar! – vakarā,
Labnaksiņ! – naksiņā.

Mīklas

Sešas lapas sudraba, septītā zelta.
Ola, - viena puse melna, viena balta.

Gailis un varde.

Varde no rīta satikusi gaili un dod viņam
labu rītu:
- Labrīt, augstu dziedātāj!
- gailis atbild:
- labrīt, labrīt, augstu lēkātāja!
- Varde priecīgi iesaucās:
- Lūk, godavīrs, godā dzimis, godā auzis,
prot arī otram godu dot!

Divpadsmit zosis vienu
gulbe perē.

Viena māsa zaļa,
otra balta.

Seši galdiņi vara,
septītais sudraba.

Divas māsiņas: viena balta,
otra melna, kā viena nāk,
tā otra bēg.

Briku-braku.

Briku-braku, briku-braku,
švirkst-švirks-švirks.
Zeme ragā sasalusi, sniedziņš čirkst.
Briku-braku, briku-braku,
švirkst-švirks-švirks.
Saulīte ar zobiem šodien auksti mirdz.

Kniebj tev ausīs, kniebj tev degunā,
bet tu viņu ne redzi, ne dzirdi.

Lausks.

Es redzu! Lauskis! Tāds kā pasakā!
Mazs vīriņš lielā, baltā kažokā,
Un galva apkaklē kā pazudusi,
Tik deguntgaliņā
Tam gara ledus tapa piesalusi!
Viņš sastopams tik lielā saltumā!
Tad viņš visgarām mājas apstaigā
Un, cik tās stipras, izmēģināt grib.
Mazs cirvīts tam rokā zib-
Un, kurai klāt, viņš cirvi savicina
Un laiž ar sparu iekša: blaikš!
Līdz pašiem pamatiem iet sprādziens:
braikš!...