Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kur baltais zaķis guļ;
Aiz upītes kalniņā,
Sīkā kārklu krūmiņā.

Es iejūdzu raibu zaķi
rakstītās kamanās;
Lec zaķīts cilpu, cilpu,
Kamaniņas knipu,
knapu.

Puisīts gāja zaķi ķert
UZ lielo bērzu birzi;
Pārnāk puisis
raudādams,
Zaķis pieri izbadījis.

Paruna.
Bailīgs kā zaķis.

Sala derības ar zaķi.

Bij ļoti auksta ziema. Sals sacīja zaķim:
-Es tevi nosaldēšu!
Zaķis viņam pretī atteica:
-Nevarēsi vis!
Abi strīdējas un gandrīz vai saplēsās.
Saks lika priekšā noslēgt derības. Zaķis bija
ar mieru.
Sals sāka saldēt. Zaķis vārtījās pa sniegu
un sauca:
-Kungam silti, kungam karsti!
Sals nodomāja:
-Nu gan zaķis ir stiprs! – un saldēja to, cik
vien jaudāja. Zaķim no aukstuma acis
izsprāga laukā. Bet viņš tik sauca:
-Kungam silti, kungam karsti!
Sals piekusa saldējot, bet zaķis nenosala.
Tikai zaķim no tās dienas uz visiem laikiem
palika acis uz āru izspiedušās.

Zaķīša sapnis.

Zaķītim bij sapnis jauks:
Apkārt – milzīgs kāpostlauks,
Vidū – sārti burkāniņi,
Tālāk – gurķi, salātiņi,
Biešu dobes, redīsiņi...
Šmuiks – šmauks! Kriuks – krauks!
Sapnis bija tiešām jauks.

Kā vējš skrien, kā miets atduras.
Pats guļ, acis vaļā.

Tracis.

Mazs kaķīts,
Mazs zaķīts
Uz ceļa satikās
Un brīnijās.

-Kurp lēksi, zaķīti?
-Uz kāpostiem,
kaķīti!
Un tu tā lēnītēm?
-UZ pelītēm!-

Kāpsotiņš čaukstēja,
Pelīte pīkstēja,
Puisītis klausījās,
Sunītis ausījās.

Suns pakaļ zaķītim,
Pusītis – kaķītim;
Ak, kas par riešanu,
Kas par skriešanu!

Sudrabota stirna skrēja
Pa lielo tīrumiņu,
Pati bija sudrabota,
Ragu gali apzeltīti.

Šorīt bija liela salna.
Liela skāde notikusi:
Briežam ragi nosaluši,
Meža cūkas sivēniņi.

Adiet, meitas, ko adāt,
Vilkam zeķes noadiet.
Vilkam kājas nosalušas,
Purvus, mežus bradājot.

Mazs, mazs vīriņš
uztaisa tiltu
bez cirvja, bez āmura.

Satieku Buciņu.

Mežā uz taciņas satieku skaistu dzīvnieku.
-Labdien! Kā tevi sauc? – jautāju.
-Buciņš, - rudais dzīvnieks nokustina
melnu, miklu purniņu.
-Kā tagad klājas mežā?
-Grūti, - Buciņš nopūšas. – Sniegs dziļš,
ēdamo nevar dabūt. Labi, ka bērni
dzīvniekiem mežā iekārto barotavas...

Ziemas ciemiņš.

Gulst dziļi sniegi
Uz zemes krūtīm.
Tink, tink! pie rūtīm –
kas sit tur liegi?

Tā zeltzīlīte,
Tai grūti ziemā –
Pie manis ciemā
Nāk nabadzīte.

Gardkumosiņu
es kokā sienu;
Tur katru dienu
Nu redzu viņu....

Nāc, nāc par viesi
Man, putniņu maigais,
Kad sals māc baigais,
Skrej mieloties!...

Stērstes sniegā.

naktis garas, garas, garas,
dienas īsas, īsas,
Deinas vidū neredz sauli,
krēsla neizklīst.

Mazliet siltas, siltas gaismas
iedzedz ceļa malā
putnu bariņš klusējošs –
stērstes dzeltenzaļās.

Mūsu dziesma.

Bērzu smalcē ieraugu nelielu, koši sar-
kanu sabozušos putniņu. Viņ;s tup uz zara
un ik pa brīdim čīkstoši iesvilpjas:
-Vai tev kas kait?
-Nē.
-Kāpēc tu čīksti?
-Čīkstu? Nemaz ne. Es svilpju. Tā ir mūsu
dziesma.
-Ahā! Tad tu esi...

Salmu cekuli.

Kādu dienu Uldis aiziet uz dīķi. Zēni ledū
kapā caurumus. Tajos viņi iebāž salmus.
Dzeltenie salmu cekuli izskatās pavisam
ērmīgi.
Uldis stāv un brīnās. Tad zēni Uldim pa-
stāsta, kāpēc viņi to dara.

Zem galda saime ēd.

Ai, zaļā līdaciņa,
Nāc ar mani rotāties;
Tu dziļā jūriņā,
Es ozola laiviņā.
Iet laiviņa dziedādama,
Nāk līdaka dancodama.

Siļķīte dziedāja
Dziļā jūrā,
Zvejnieka dēliņa
Gaidīdama.
Reņģīte pati
Tīklā nāca;
Lasis, gudrinieks,
Aizmuka.

Dzīvai mājiņai
Sidraba jumtiņš.

Muti plāta, bet
nedzied.