PALĪDZĒJĀM LAUKIEM

Ielūdza mūs kolhoznieki
Ravēšanas talkā,
Braucām turp ar lielu prieku –
darbus darīt alkām!

Ciematiņā mūs ikvienu
Saņēma kā radu,
Galdā lika medu, pienu –
Mielojies kaut gadu!

tādēļ jau mēs ravēt spējām
Biešu vagas ātri –
Drīz vairs atrast nevarēja
Balandu, ne nātri!

tomēr Jura dēļ mēs cietām
Brīdi bēdas smagas –
Viņš bij bietes nātru vietā
Izrāvis no vagas...

Ātri guris, teica Juris:
- lapas tās, kas duras,
Ravēt ļoti netīk,
Tikai tās es plūcu, kuras
Neturējās pretī...

Bet, lai vagās mani rāja,
Rāt pie galda – nevar:
Šņiku-šņaku notiesāju
Visu, ko vien deva!...

SLIMIE RUNČUKIŅI

Jau rīt uz skolu jāiet būs,
Lūk, tādēļ šodien Čips un Timiņš
Pie ārsta sūdzas: - man sāp ūsas...
- Bet man –
viss astes galiņš slimiņš...

- M-j-ā-ā...
Ir jaunas ļaunas kaites jums, -
Tos apskatot, ņaud dakters Minka,
- tev, Čip, - smags astes pārgurums,
Bet Timam – lielais ūsu infarkts...-

Sāk inči smaidot ņurrāt-murrāt:
- Ak tad tik vāji esam, m-jā-ū-ū?
Ak tad uz skolu jāiet na-ā-āv?

- Nē, nē, vai prāts! – ņaud ārsts. – Tūlīt
Ar diētu
Mums jāsāk vainas projām dzīt:
Trīs dienas nedrīkstat nekā ne palaizīt!

tad trejas nedēļas nav atļauts ņammāt
Jums pankūkas un debesmannā,
Un trejus mēnešus-
liegts peļu sašmorējums,
Bet trejus gadus – saldais krējums!...

- Ko, ko-o-o? Mums nedos ēst neko-o-o? Ā-ā-u!
Nē, tad tās kaites... paŗiet jā-ā-u!
To vainu mums nemaz vaits n-ā-ā-u!
Ņ-ā-ā-ā-u!

ĀZĪTIS – SKOPULĪTIS

Kazlēns pļavā staigāt ies.
Māte lūdz: - Tik nebaidies!-

Dēliņam, lai izskats labs,
Baltu vesti iedod paps.

Bet, kad mājās pārnāk dēls,
Vecāki vai paģībst: - Mē-ē-ē...

Kāpēc tāds tu mājup nāc –
Slapjš un izplūkāts kaut kāds? –

Kazlēns dusmīgs kāju sper:
- Piegāju pie upes dzert,

Redzu: balts kā es – vēl viens
Man no ūdens pretī lien.

Acis viņam kāri zib:
Daugavu man atņemt grib...

Nu, tad sadevu tam gan –
Lai viņš neņem to, kas mans!

LABDARIS

Suņuks,
Kam vārds bij Dumuks,
Reiz atrada saldējumu.

O! – nu jāskrien uz šķūnīti,
Jāaiznes gardums māsiņai –
Sunītei Brūnītei!

Bet... ceļā viņš pārdomā:
„Ja no šī aukstuma
Brūnītei klepus nāk?
Ja nu ar gripu
Tā slimot sāk?
Tad pulveri sūri būs jādzer tai,
Un dakteri durs ar šļirci – ai!
Un sāpēs raudās viņa: vai, vai!...”

- Nē, labāk tad cietīšu es!-
Teica suņuks Dumuks.
Un apēda pats
Visu kaitīgo saldējumu...

ČUKSTU VĪRUSS

Žagata pie Vārnas pienāk:
- Šu-šu-šu!...
Čerrr! – tk nesaki nevienam!
- Krrrā! – es neteikšu....
Un -
Vārna prom pie Dūjas skien jau:
- Šu-šu-šu!...
Krrrā! – tik nesaki nevienam!
- Urrr! – es neteikšu...

Dūju – Vistai, Vista – Zosij:
- šu-šu-šu!...
Zoss nu Pīlei, Pīle – Zīlei:
Zīli – Žagatu ķer ņipri:
- Šu-šu-šu!...

Pašas noslēpums
Pa snīpi knipi
Iesit Ža-ga-tai...
Ak vai!

APBURTAIS LOKS

- Zini ko, suņuk Bobīti?
Es gribēju uzrakt vecmāmai dobīti.

- Vau! Nu tad roc!...

- Bet, redz, kāda, sunīt, man bēdiņa –
Lāpsta ir nolikta klētiņā...

-Vau! Nu tad paņem to!...

- Bet ... netieku klētiņā iekšā –
Tur aizlikta atslēga priekša...

- Vai! Nu tad atslēdz to!...

- Tu tikai vau un vau...
Bet man taču slēdzenes nav!
Tā pakārta nagliņā, raug...

- Vau! Nu tad noņem to!...

- Bet...
man slinkums pastiept roku...

JOCĪGIE DEGUNTIŅI

Cik dažādi gan viņi –
Tie jocīgie deguntiņi!

Lūk, - Tedim tāds bēdīgs:
Vai nātra dzeļ rokā,
Vai odiņš tur kodis, -
Ir snīpis jau slīpi
Uz leju nokārts...

Bet Varim deguns,
Kaut izskatās lēniņš.
ir laikam toties
Pats zvaigžņu ķēniņš:
Ar zemes snīpjiem nav draugos-
Vienmēr tik mākoņos raugās.

Ir šnupulēns Harim
Uz gardumiem sparīgs:
Ja Harim būs kūciņa kāda,
Tad ēd to Haris,
Un deguns ēd ārī –
Gandrīz vai par šņukuru strādā!

Mazs snīpukiņš Nelei –
Tik mazs kā pelēns,
Bet laikam no Lielijas nācis:
Viņš kūkumu izslien
Un iestāsta visiem,
Ka esot vislielākais lācis!

Man pašam šnupuks vēl dīvaināks –
Līdzīgs slinkajam minkam viņš:
Nekad tas nejūt, kur darbu sākt,
Bet saož, kur lāpāms slinkumiņš...

Un dažam škiet
Savāds mazliet
Smaidas snīpulis slaidais:
Ja pārskaities Lieldeguns taisās
iecirst ass
Snīpim, kas mazs, -
To Smaida veikli ar savu aizsedz!

Bet Rallas deguntiņš allaž,
Ja snīpēns kāds nosalis trīc, -
Ar to savu siltumu dala,
Tam pieglaužas nemanīts...

Un tomēr visjocīgāk laikam
Ir ierīkos deguntiņš Zaigai:
Pat dienās, kad mākoņi slienas,
Kad negaiss dārdina spējš,
Viņai uz snīpja vienmēr
Saules zeķēniņš sēž!...

RĪTA CEĻŠ

Atnāca smaidošs Rīts –
Vien Ausmas plīvurā tīts.

-Bez cepures staigāt nav glīti! –
Iešalcās Vējš
Un uzlika zēnam galvā
Sniegbaltu Mākonīti.

-Bet... bez mēteļa, -
čabēja Lietiņš,
- Var dabūt Ledainu dušu!-
Un steidza ar Zibens adatu,
Ar Lītavu diegiem
No Tūces tam pledu uzšūt.

- He, ir gan apmetnis! –
Dardedze pasmaidīja,
- Vai visu dienu
- Lai tajā nu mikst viņš?
Še, slaukies! –
Un pasvieda puisim dvieli,
Kas izausts no saules dzirkstīm.

Bet garša, kas dvašoja skurbi,
Viesim uzdāvināja
Mirdzošas ziedu kurpes.

- Paldies! viņš tencināja
Un āva kājas,
Lai tālāk ietu,
Bet – pēkšņi pamanīja,
Ka pārvērties jau
Par zvaigžņainu Rietu...

ZAĻAIS KROSS

šodien ziedoņa stadionā
Ar smaidu dzinējiem izlido
Maijas un Taņas, un Māri...

Šodien zēniem un meitenēm,
Un viņu trīsriteņiem
Pieaguši spārni.

Aiziet!
-Nino, tu spied, spied!
-Velga! Juhan!
Neļaujiet
Sev garām skriet!...-

Pati saule palīdz mīt pedāļus,
Un mērķis sveic visus reizē,
Un visiem tiek...
šokolādes medaļas.

- bet, kas tad uzvarēja?

- Visskaistākā meitene-
Draudzība!

ZEMENĪTES

Sēd saulē omīte pie mājas,
Ir garā mūža ceļos tai
Sen ļoti noguruās kājas.

Bet Ināra pa gravu skraida,
Kur pirmās zemenītes jau,
Ar tveici pielijušas, smaida.

Vāc krūzē sārtās ogas viņa
Un atceras, kā daudzreiz tādas
Tai lasīja un deva vecmāmiņa.

Un vienmēr sacīja, kad nāca dot:
- ēd, bērniņ, visa tu –
Man ogas negaršo... –

Nu Inārai ir prieks reiz sacīt tā:
- šīs odziņas – tev visas, vecomāt! –

Gan vecmāmuļa grib vēl ko
No krūzes arī mazmeitiņai dot,
Bet viņa neņem neparko
Un žēli teic:
- Man ogas negaršo...

KONCERTS

Sienāži noskaņo vijoli stīgas
Un – visi reizē sāk priecīgi čīgāt.
Solo dzied Kamene – spārnotā dziedone.
Tiek atskaņota „kantāte par ziedoni”.

Bet Kokgrauzis – frakā, strīpotām ūzām –
Priecīgi diriģē –
ar ūsām!

PUKS UN PĪKS

Kad saulriets nokrēslai saka:
- Labvakar, vakar! –
Iet Jāņtārpiņi pa meža takām
Un zaļas spuldzītes pakar.

- Puk, puk, puk! – pukojas Ezis.
- Ko spīdina spožums pretī?
Traucē tik cilvēkam peles medīt!
Puk, puk, puk!... –
Viņš pikti aizpukšņina pa taciņu.

- O! Pīk-pīk! Spīd – spīd!-
Pelēns priecīgi sauc,
Kad uz Vīķu muižu
Pēc peļu zirnīšiem brauc.
-Pīk-pīk! Lai spīd!-
Labāk redzēt var mednieku Puku:
Kā tik viņš klāt: puk, puk!
Tā es aliņā: šmukt!

JŪRA

Rītausmā
Jūra ir kausēts kristāls
Smilšu dzintara krastos.
Tur izkāpj no sārtām dzirkstīm
Smaidoša spulgace – Saule.

Bet vēlāk,
Kad iešalcas vējš,
Jūra pārvēšas gaišzilā pļavā.
Kur draiskojot ganās
baltas aitiņas – viļņi.



Un rietā,
Kad vētra sāk brāzmotot,
Kļūst jūra par stepi,
No kuras uz krastmalu auļo
Bangu putainie zirgi.

Tad rimst viņu spars,
Sedz vējus ar samta plīvuru nakts.
Un Mēness tur zelta laivā
Iras pa līganām zvaigznēm.

CEĻA BIEDRS

Mēs ejam pa saules taku
Baltzeltaini sārtu,
Bet pēkšņi mums pretī nāk...
Mākonis dusmīgs
ar malnu bārdu!...

Kur pabēgt?
Nu sapērs viņš mūs
Ar lītavu slotām!
Bet biedrs man saka:
- Būs labi!-
Un Mākoni satikt dodas.

Tu brīnums –
nokaunas melnais,
Aizbēg pa nokalni klaju,
Un vēju cirtienos asos
Bārda tam pajūk...

Nu virsū nāks Perkons dārdošs,
Sāks bārt mūs,
ar zirņiem sviedīs...
Bet biedrs kā paskatās viņā,
Šim – mute jau ciet ir!

Vēl meģinās,
nezin kur nācis,
Mums paslepen iekniebt Sals,
bet biedrs iet pretī un ...
Salam
Jau nosalis degungals!

Es prasu: - Kas esi, ka nespēj
Tev pretoties dusmas un naids?-
Bet ceļa biedrs tik smaida,
- Mans vārds, - viņš saka,
- Ir – Smaids.