BIĻETE UZ VASARNĪCU

Kasieris pie loga sēž,
Skatās savās biļetēs.
Lūdzu, naudu logā licis:
- Biļeti uz vasarnīcu,
Lai es varu aizbraukt pats,
Kamielis ar kamielēnu,
Lāči paši, lāču bērni,
Zilonēns, kam sestais gads.
Dzīvos manā istabiņā,
Manā gultā gulēs viņi,
Lēks pa pakalniem un ciņiem,
Atpūtīšos, augšu pats,
Lāčiem līdz augs lāča bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads.
Ceļš gar skudru pūzni lokās,
Spaiņiem rokās, groziem rokās,
Tikai peldu bikšelēs
Skriesim mēs avenēs,
Lazdu krūms mūs gaidīs plats,
Skriesim barā – skriešu pats,
Lāčiem līdz skries lāču bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads.
Kaut tiem vēderā ir skaidas,
Visi mīļie zvēri baidās,
Ka es likšu palikt tiem.
Plauktā viņi taču raudās,
Nopūsties, atkal gaudos,
Ja es projām braukšu viens.
Aizmirst nedrīkst to un nevar,
Kā man viņi zāles deva,
Pierunāja, slimu kopa,
Lai es drīzāk vesels topu,
Teica: „Neskumsti nu pats!”
Lāči paši, lāču bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads. –
Kasieris tad spieda pogu,
Sniedza biļeti pa logu,
Teica tā,
Lai visi dzird:
- Atstāt draugus nepieklājas!
Skumji dzīvot tukšās mājās.
Saprotu, ka zvēriņš baidās,
Pat ja lien no viņa skaidas.
Tādēļ lēmums man ir tāds:
Lai brauc lāči, lāča bērni,
Kamielis ar kamielēnu,
Zilonēns, kam sestais gads.

SAPNIS

Tumsas pilnas pazares.
Guļu, skatos kino es.
Apsēdies un ķebļa stūra,
Sapnis izšuj putnu būri.
Krokodils tur danco dzīvs.
Kā viņš būrī iekļuvis?
Kad es modīšos –
Noskaidrošu to!

LAIMĪGAIS VABOLIS

- Kurp tu skriesi, Vaboli,
Zilām samta kājām?
Mana plauksta kļuvusi
Ir par tavām mājām.
- Puspasaules izskrējies,
Čāpoju pa ceļu,
Gulēt biju nolicies
Tikko kartupeļos.
- Gribi ziedlapiņu šķīt?
Padzer rasu pļavā!
Ja tu spētu ieraudzīt
Muguriņu savu!
Pasaulē vairs otram nav
Tik skaists spīdums zilgans.
Velti galvu purina
Pīļu tēviņš slinkais
Noknābt tevi neļausim
Peku pīlei jaukajai.
Abi kopā nakšņosim
Kartupeļu laukā.
Lieliski pa pasauli
Tomēr ceļot divatā!
Arī kino redzēsim,
Būs kā visiem biļete.
Un tad visi ieraudzīs,
Ka uz zemeslodes šīs
Dzīvo skaistais Vabolis,
Laimīgs zilais Vabolis
Un vēl arī tik pat īsts
Īsti laimīgs Pēteris.

LIETAS SARUNĀJAS

Stāv kastroļi plauktā,
Spīd kastroļi jauki,
Spīd kafijas kanna
Un bļoda, ka prieks.
Tie sprieda: - Cik tas
Ir skaisti bezgala –
Ņem tevi aiz malas,
Uz gāzes plīts liek!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Un karote mazā
Un maizes nazis
Tad teica:
- Ir kastrolim
Varen ass prāts. –
Un krūzīte zilā
Uz bufetes malas
Tad teica:
- Cik labi, cik labi,
Kad galu galā
Aiz osas vai spala
Tevi ņem kāds!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Tad grāmata jautrā
Ar Zebru uz vāka
Citām grāmatām teica,
Kas stāvēja blakus:
- Es zvēru pie vāka,
Pie bildes tāpat!
Cik labi ir tomēr,
Cik skaisti ir bezgala,
Kad tevi grib zināt
No galvas kāds!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Un pakaramais
Smaidu priecīgu rādija,
Viņš dīvānam teica
Ar tumšbrūno ādu:
- Ak, mīļais, Cik labi,
Cik jauki ir tā!
Man gribētos dziedāt,
Tik labi bezgala,
Kad mēteli atstāt
Uz tevis grib kāds!
Ja nebūtu tā,
Kā mēs dzīvotu tālāk? –
Uz galda, uz krēsla,
Virs bufetes augstu
Un skapī un plauktā
Tie trokšņoja jautri –
Gan karote mazā,
Gan maizes nazis,
Gan kastroļi, bļoda
Un Zebra tāpat :
- Ak ,cik gan tas jauki
Un skaisti bezgala,
Kad esi šai pasaulē
Vajadzīgs pats!
Ja nebūtu tā
Kā mēs dzīvotu tālāk?

GUMIJAS EZĒNS

Šalc irbenes sejā,
Un apses trīs vējā,
Un vārda diena ir kucēnam.
Caur birzi, caur mežu
Iet gumijas ezēns,
Un caurumiņš labajā pusē ir tam.
Tam rožaina hūte
Un lietussargs rūtains,
Un spīdīgais, spīdīgas galošas.
Kad satika paziņu,
Mārīti maziņo,
Viņš laipni un bijīgi klanījās.
Nu sveikas, jūs eglītes!
Vai, cik tas neglīti –
Durstīt ar adatām mūs!
Vai tad mēs vilki –
Ļauni un smilkstoši?
Ai, draudzenes, draudzenes jūs . . .
Ai, mīļais dzeni,
Laidieties zemē –
Spalva reiz izkrita jums.
Tur alejas vārtos,
Kur kļavas jau sarkanas,
Jūs birojā gaida šis atradums.
Cik debesis gaišas,
Un putni kā laižas!
Un vārda diena ir kucēnam!
Caur birzi, caur mežu
Iet svilpodams ezēns,
Jo svilpošanai ir caurumiņš tam.
Daudz ceļu un māju
Viņš izstaigājis.
Ko kucēnam dāvanā aiznesa viņš?
Tā mazajam Jānītim
Svilpoja vannā.
Svilpoja, svilpoja caurumiņš.

FANTĀZIJU SIMTS

Manas kājas zāli min,
Galvā – fantāziju simts.
Ja mēs kopā pasapņosim –
Būs ne simts jau vairs, bet divsimt!
Nieks ir noķert kašalotu,
Dienā desmit ķeram mēs,
Nieks ir noķert behemotu,
Ja vien tīkls izturēs.
Kašalotu – stikla burkā,
Bailēs sarāvies tik mazs.
Behemots ir somā ņurcīts,
Aste smiltīs vazājas.
Bet no vārdiem, bet no namiem
Ļaudis moca mūs vai nost :
- Varbūt tas ir īstens mamuts?
- Tīrasiņu behemots?
- Pilsoni, ka ieradusies
Ir šī zivs, kas plēš un kož?
Manīta nav mūsu pusē.
- Tīrasiņu kašalots!
Burku ar šo kašalotu
Gribu logā izstādīt.
Bet tu savu behemotu,
Ciemos nākot, ņemsi līdz!

VASARA

Pļavā aitas klausās klusi,
Vilna lokās sagriezusies,
Klausās stabulē kā mēlē,
Cilvēkbērni viņām spēlē.
Jānītis – tas mazais gans.
Laba, laba dzirde tam.
Vilkā Jānis saredz zvēru,
Neļaus pāri darīt jēram.
Tagad viņam spēlēt prieks.
Reiz viņš būs – vijolnieks!

Vērojiet un apreciet dzīvi!
Viss ir pārejošs, un nekas nav pastāvīgs.
Ir dzimšana un nāve,
augšana un noriets,
ir apvienošanās un šķiršanās.
Pasaule slava ir kā puķe:
no rīta tā zied,
bet dienas svelmē jau novīst.

Vai pasaulē nekas nav mūžīgs? Vai Visuma kņadā nav miera ostas, kur mūsu nomocītā sirds spētu rast mieru? Vai ir kaut kas paliekošs? Ak, kaut mēs varētu remdēt nemieru un mūsu kvēlās vēlmes aprimtu! Kad mūsu prāts kļūs mierīgs un līdzsvarots?
Budu, mūsu skolotājs, bija dzīves likstu nomākts. Viņš redzēja pasaulīgās laimes niecību un meklēja pestīšanu vienā lietā,
Kas nepagaisīs un neiznīks, bet pastāvēs mūžīgi mūžos.
Jūs, kas alkstat dzīves, saprotiet, ka nemirstība ir apslēpta pārejošajā. Jūs, kas ilgojaties laimes bez nožēlas ēnas, dzīvojiet tikumīgu dzīvi. Jūs, kas kārojat pēc bagātībām, saņemiet mūžīgos dārgumus. Patiesībā ir bagātība, un patiesības pilna dzīve ir laime.

Patiesība
nepazīst ne dzimšanu,
ne nāvi; tai nav ne sākuma,
ne beigu.
Esiet atvērti patiesībai!
Patiesība ir prāta nemirstīga daļa.
Iedibiniet savā prātā patiesību,
jo patiesība ir mūžīgā attēls.
Tā atspoguļo nemainīgo.
Tā atklāj mūžīgo;
patiesība dāvā mirstīgajiem
nemirstības dāsnumu.

Iemācieties saskatīt atšķirību starp sevi un patiesību. „Es” ir savtības cēlonis un ļaunumu avots; patiesība nepieķeras „es”; tā ir universālā un ved pie taisnības un tikumības. „Es” nav mūžīgs, nezūdošs un neiznīkstošs, kā šķiet tiem , kas mīl savu „es” kā savu būtību. Netiecieties uz sevi, bet tiecieties pretī patiesībai.

Ja mēs atbrīvotu savu dvēseli no nožēlojamā ''es'', nevēlētu citiem ļaunu un kļūtu tik skaidri kā kristāldzidrs dimants, kurā spoguļojas patiesības gaisma, - kas par mirdzošu attēlu parādītos mūsu iekšienē, atspoguļojot lietu būtību bez kvēlu vēlmju piejaukuma, bez maldīgām ilūzijām, bez mudinājuma pieķerties un ļauties nemieram.
Pasaule un tās iemītnieki ir pakļauti pārmaiņām. Tās ir agrāk bijuši dažādu elementu kombinācijas, un visas dzīves būtnes ir to pagātnes darbības radītas. Cēloņu un seku likumam nav izņēmumu.
Taču lietu mainībā pastāv likumsakarības, un tur, kur redzams likums, ir patiesība. Patiesība ir apslēpta samsārā kā nemainīgs kodols tās pārmaiņu mutulī.
Patiesība alkst atklāties; patiesība ilgojas kļūt apzināta; patiesība tiecas iepazīt sevi.
Patiesība slēpjas akmenī, jo akmens ir šeit; un tās esamību nespēj iznīcināt nekāds pasaulīgs spēks, nedz Dievs, nedz cilvēks, nedz dēmons. Taču akmenim nav apziņas.

Patiesība ir augos, un to dzīve spēj plesties plašumā; augs izaug, zied un nes augļus. Tā daile ir brīnumaina, taču augam nav apziņas. Patiesība ir dzīvniekā; tas pārvietojas un uztver apkārtni; tas spēj atšķirt un iemācās izvēlēties. Dzīvniekam ir apziņa, taču tā vēl nav patiesības apziņa. Tā ir tikai sevis apziņa.

Svētīts ir tas, kurš atradis apgaismību. Viņš iekaro, lai gan pats, iespējams, ir ievainots; viņš ir cēls un laimīgs, lai gan pats varbūt cieš; viņš ir stiprs, kaut arī var sabrukt zem sava darba nastas; viņš ir nemirstīgs, lai gan var nomirt. Šāda cilvēka esamības pamatā ir šķīstums un labestība.
Viņš sev sacīja: „ es esmu atmodies patiesībai un esmu apņēmies īstenot savu mērķi. Es pārcirtīšu visas saites, kas mani saista ar pasauli, un pametīšu mājas, lai meklētu pestīšanas ceļu.”

Apcerot dzimšanas un nāves pirmsākumus, apgaismotais saprot, ka nezināšana ir visa ļaunuma sakne. Dzīves attīstības procesā pastāv savstarpēji saistīti posmi, ko dēvē par divpadsmit nidānām: sākumā ir eksistence, kas ir akla un bez zināšanām; un šajā nezināšanas jūrā ir radoši un sakārtojoši viļņi. No radošiem un sakārtojošiem viļņiem rodas apzināšanās jeb jūtas. Jūtas rada organismus, kas dzīvo kā individuālas būtnes. Šie organismi rada sešus laukus – piecas maņas un prātu. Šie seši lauki saskaras ar dažādām lietām. Kontakts izraisa sajūtas. Sajūtas rada individuālas eksistences slāpes. Eksistences slāpes rada pieķeršanos lietām. Pieķeršanās rada patības izaugsmi un turpināšanos. Patība turpinās atjaunotā dzimšanā. Atjaunotas patības piedzimšana ir ciešanu, vecuma, slimību un nāves cēlonis. Tie izraisa žēlabas, nemieru un izmisumu.