Visu bēdu cēlonis slēpjas pašos pirmsākumos; tas ir apslēpts nezināšanā, no kuras izaug dzīve. Atbrīvojoties no nezināšanas, jūs iznīcināsiet aplamās vēlmes, kas rodas no nezināšanas; iznīciniet šīs vēlmes, un jūs aizslaucīsiet kļūdaino priekšstatu, kas rodas no tām. Iznīciniet aplamos priekšstatus, un individuālās eksistences kļūdām pienāks beigas. Iznīciniet individuālās eksistences kļūdas, un sešu lauku ilūzijas izzudīs. Iznīciniet ilūzijas, un kontakts ar lietām radīs arvien mazāk pārpratumu. Iznīciniet pārpratumus, un jūs atbrīvosieties no slāpēm. Iznīciniet slāpes, un jūs būsiet brīvs no jebkādas nāvējošas pieķeršanās. Atbrīvojoties no pieķeršanās, jūs iznīcināsiet egoismu un savu „es”. Iznīcinot egoismu un savu „es”, jūs vairs neskars dzimšana, vecums, slimības un nāve un jūs būsiet brīvi no visām ciešanām.

Ir „es”, un ir patiesība.
Kur ir „es”, tur nav patiesības.
„Es” ir samsāras parejošie maldi;
tas ir indivīds, kas ir daļa no egoisma,
tas rada skaudību un naidu.
„Es” ir dziņas pēc baudas un alkas
pēc tukšuma. Patiesība ir lietu pareiza
izpratne; tā ir pastāvīga un mūžīga,
tā ir visas eksistences īstuma daļa,
tikumības svētlaime.

Esmu iepazinis patiesības dzīles, kas ir cēlas un sniedz mieru, bet ko ir grūti saprast; vairums cilvēku rosās pasaulīgo interešu sfērā un iepriecinājumu rod pasaulīgo vēlmju piepildījumā. Pasaulīgais nesapratīs mācību, jo viņa laime slēpjas vienīgi viņa „es”, un svētlaime, kas rodas, pilnīgi ļaujoties patiesībai, viņam nav saprotama. Tāds cilvēks par vilšanos nosaukts to, kas apgaismotam prātam ir tīrais prieks. Kur pilnīgais prāts redzēs nemirstību, tur pasaulīgais redzēs iznīcību. Viņš uzskatīs par nāvi to, ko sevis iekarotājs pazīst kā mūžīgo dzīvi. Tam, kurš atrodas naida un alku varā, patiesība paliek apslēpta. Nirvāna paliek nesaprotama un noslēpumaina tādam cilvēkam, kura prātu aizēno pasaulīgās intereses.

Nedz atturēšanās no zivīm un gaļas,
nedz staigāšana kailam, nedz arī matu
noskūšana vai maisauduma drēbju valkāšana,
nedz pelnu kasīšana sev uz galvas vai upurēšana.
Agri nespēs attīrīt cilvēku, kurš nav brīvs no
maldiem. Vēdu lasīšana, upurdāvanas priesteriem,
mērdēšanās ar karstuma vai aukstuma palīdzību
un daudzi līdzīgi izpirkuma akti, ko cilvēki veic
nemirstības vārda, neattīrīs cilvēku,
kurš nav brīvs no maldiem. Netīrību rada
dusmas, reibums, stūrgalvība, fanātisms,
apmāns skaudība, pašslavināšana,
citu noniecināšana, augstprātība un ļauni nolūki, nevis gaļas ēšana.

Jutekliskums ir nogurdinošs;
cilvēks, kurš ļaujas savām iegribām,
ir kaislības vergs, bet tiekšanās pēc
baudām ir pazemojoša un prasta.
Taču dzīves vajadzību apmierināšana
nav ļaunums. Ķermeņa veselības
uzturēšana ir pienākums, jo pretējā
gadījumā mēs nespēsim iedegt gudrības
gaismekli un saglabāt prātu stipru un
skaidru. Ūdens ieskauj lotosa ziedu,
bet nesaslapina tā ziedlapas.
Šis ir vidusceļš, ak, bhikšu,
kas attur no abām pārmērībām.

Rata spieķi
ir tīrās uzvedības likumi:
taisnība ir to garuma vienība;
gudrība ir rats; pazemība un
apdomība ir rata rumba,
kurā ir iestiprināta neizkustināmā
patiesības ass.
Tas, kurš atzīst ciešanu eksistenci,
to cēloni, līdzekli pret tām un izeju
no ciešanām, ir iemiesojis četras
cildenās patiesības.
Tas ies pa pareizo ceļu.

Praktizējot
mīlestības pilnu laipnību,
esmu sasniedzis sirds atbrīvošanu,
un tādā veidā esmu radis
apstiprinājumu tam,
ka es nekad vairs neatgriezīšos,
no jauna atdzimstot.
Tagad es esmu sasniedzis nirvānu.

Buda sacīja: „Vīrs, kas paliek viens pats, izlemdams kalpot patiesībai, var būt vājš un var atgriezties uz vecajiem ceļiem. Tāpēc turieties kopā, palīdziet cits citam un stipriniet cits cita centienus. Esiet kā brāļi: vienoti mīlestībā, svētumā un tiecoties pēc patiesības. Izplatiet patiesību un sludiniet mācību visās pasaules malās, lai beigās visa dzīvā radība būtu tikumības karaļvalsts pilsoņi. Tā ir svētā brālība; tā ir Budas svēto baznīca un draudze; tā ir sangha, kas veido visu to cilvēku kopienu, kuri ir raduši patvērumu Budā.”
Nāciet pie manis, un es jums mācīšu patiesību, un patiesība izklīdinās jūsu skumjas.

Tas, kurš zina „es” dabu
un saprot, kā darbojas jutekļi,
neatradīs vietu egoismam
un sasniegs nebeidzamu mieru.
Pasaule glabā domu par savu
„es”, tā izraisot aplamus
priekšstatus. Daži apgalvo,
ka „es” pēc nāves saglabājas,
daži saka – tas iet bojā.
Gan vieni, gan otri kļūdās,
un viņu maldi ir sevišķi smagi.
Ja viņi apgalvo, ka „es” ir
iznīcināms, arī augļi, pēc
kuriem viņi tiecas, iznīks, un
nebūs nekāda „pēc tam”.
Labajam un ļaunajam tad nav
nozīmes. Un pestīšanai
no egoisma nebūs vērtības.

Jūs, kas esat sava „es” vergi un smagi strādājat šajā kalpībā no rīta līdz vēlai naktij, jūs, kas dzīvojat nemitīgās bailēs no dzimšanas, vecuma, slimībām un nāves, - saņemiet veldzējošo vēsti, ka jūsu cietsirdīgais kungs nepastāv. „Es” ir maldi, ilūzija, sapnis. Atveriet acis un mostieties! Skatiet lietas tādas, kādas tās ir, un jūs radīsiet mierinājumu. Tas, kurš ir pamodies, vairs nebīsies nakts murgu. Tas, kurš ir iepazinis virves dabu , kas šķita esam čūska, beigs drebēt.

Tas, kurš ir atklājis, ka „es” nepastāv, atbrīvosies no visām egoisma alkām un vēlmēm. Pieķeršanās lietām, alkatība un juteklība, ko šis cilvēks ir mantojis no iepriekšējām dzīvēm, ir pasaulīgo nelaimju un tukšumu cēloņi. Atbrīvojieties no egoisma, un jūs sasniegsiet to mierpilno prāta stāvokli, kas dāvā absolūtu mieru, labestību un gudrību.

Dāvanas ir dižas, klosteru pamati ir uzslavas cienīgi, meditācija un reliģiskie vingrinājumi dāvā sirdsmieru, patiesības apjausma ved pie nirvānas, taču par to visu pārāka ir mīlestības pilna labestība. Tāpat kā mēness gaisma ir sešpadsmit reižu stiprāka par visu zvaigžņu gaismu, tāpat arī mīlestības pilnai labestībai piemīt sešpadsmit reižu lielāks spēks atbrīvot sirdi nekā visiem pārējiem reliģiskās dzīves sasniegumiem, kopā ņemtiem. Šāds sirds stāvoklis ir labākais pasaulē. Lai cilvēks paliek tajā nemainīgs, kamēr ir nomodā, neatkarīgi no tā, vai viņš stāv, iet, sēž vai guļ.

Pasaules nemierīgā
un ar darbiem pārņemtā daba –
to es pasludinu par sāpju cēloni.
Sasniedziet prāta līdzsvaru,
kas balstās mierā un nemirstībā!
„Es” nav nekas cits kā dažādu īpašību
kopums, un tā pasaule
ir tukša kā fantāzija.

Ticības dzīves svētlaimi var sasniegt ikviens, kurš iet cēlo astoņpakāpju ceļu. Tas, kurš pieķeras bagātībai, lai labāk to aizmet prom, nevis ļauj, lai tā saindē sirdi; bet tas, kurš nepieķeras bagātībai un mantai un izmanto tās gudri, būs savu biedru svētība. Ne jau dzīve, bagātība un vara paverdzina cilvēku, bet gan pieķeršanās dzīvei, bagātībai un varai. Bhikšu, kas aiziet no pasaules, lai dzīvotu dīkdienībā, neko nesasniegs, jo laiskuma pilna dzīve ir derdzīga, bet enerģijas trūkums ir jānicina. Tathagatas dharma neliek cilvēkam kļūt par bezpajumtnieku vai atteikties no pasaules, ja vien viņš nejūt šādu aicinājumu. Tathagatas dharma liek ikvienam atbrīvoties no „es” ilūzijām, attīrīt sirdi, atteikties no slāpēm pēc baudas un dzīvot tikumīgu dzīvi. Lai ko cilvēks darītu – vai viņš paliek pasaulē kā amatnieks, tirgotājs vai dienē karalim, vai arī aiziet no pasaules, veltot sevi reliģiskās meditācijas dzīvei, - viņam jāieliek visa sava sirds tajā, ko dara. Šim cilvēkam jābūt čaklam un enerģiskam, un, ja šāds cilvēks būs kā lotoss, kas aug zem ūdens, bet tā ziedu ūdens neskar, ja šis cilvēks dzīvo, nelolojot skaudību un naidu, un, mītot pasaulē, šis cilvēks dzīvos nevis „es” dzīvi, bet patiesības dzīvi, tad viņa prātā noteikti iemājos prieks, miers un svētlaime.

Žēlsirdīgs cilvēks ir atradis
pestīšanas ceļu. Viņš ir kā vīrs,
kurš stāda jaunu koku, nākotnē
nodrošinot ēnu, ziedus un augļus.
Un tādas pašas ir žēlsirdības sekas,
kaut arī šis cilvēks priecājas,
ka sniedz roku tiem,
kam ir nepieciešama palīdzība;
un tāda pati ir lielā nirvāna.
Mēs sasniedzam nemirstības ceļu,
vienīgi nepārtraukti vingrinoties
labestībā, bet ar līdzjūtību
un žēlsirdību mēs pilnveidojam
savas dvēseles.