Klusu debess
Visu klusi piedos.
Kas reiz dzimis,
Tam reiz jānomirst.

Dzīve šī,
Kas tev un man ir dota,
Ir tik mirklis,
Tikai mirklis īss.

Vējš atviļina tālus baznīczvanus,
Stāv nolauzts stumbrs kā pieminekļa stabs,
Un lapas apsedz to, ko apsedzis nav kaps;
Ceļ bērzi zarus, turot aizlūgšanu...

Zinu – pienāks reiz novakars tas,
Kad vairs gaidīt nevajadzēs dienu
Un kad sirdi vairs necels nemaz
Spārni tie, kuros tagad es skrienu.

Dienas kā vējputni šaujas,
Dvēsele ļaujas
Bieži vien likteņa ūdeņu skrejai;
Līgo tā viļņos kā vējrauta lapa...
Tikai pie kapa
Skaidrība gaiši kā kaija pārlido sejai.

Es zinu, ka tā būs, ka visiem stundā lielā
Kāds acis aizspiedīs ar bālu roku ciet,
Un gājiens skumjš mūs aizvedīs tais ielās,
Kur nevajadzēs vairs pret pavasari iet.

Sirds nogrims atvarā, nekas kur neizmainās,
Un kur varbūt, varbūt nekas vairs nevar nākt.

Tur augšā zin, kā sāpes sirdī dzeļas,
Tur augšā zin, cik rūgti apraud tos,
Kas klusi aizmieg un vairs neuzceļas,
Kā nogrimuši melnos ūdeņos.

Tur augšā zin... Bet tieši tādēļ lēma
Tie dažam sāpes lielās šīs, varbūt,
Lai uzzīd sirds kā rūgta krizantēma,
Kas krāšņi plaukst, kad rudens elpu jūt.

Vai es spēšu tik daudz laba veikt,
Lai reiz drīkstētu par tavu gaismu
Es ar savu mūžu paldies teikt?

Tu esi uz mūžiem aizgājis
no šī dārza un no šīs mājas,
Tu esi uz mūžiem aizgājis
no pasaules.

Ar ko izmērīt dzīvi?
Ar ko mūžu var mērīt?
Ar septiņām pēdām. Es nezinu cita.
Ar to, kas paliek pēc nāves.
Ar cilvēcību.

Viņa līdz pēdējam brīdim prata
Klausīties citu rūpes un prieku.
Pati savējo grūtumu nesaprata –
Atstāja pasaulē smaidu un smieklus.

Rudens sīvums vasaru lauza,
vēji grib lapkritī aprakt šo mūžu,
bet saules sēkliņa nepazūd – mūžīga
paliek gaisma iesētā...

Kādreiz teica, ka cilvēka mūžam pitiek
iedēstīt koku, čūsku nosist un izaudzēt dēlu.
Tagad nepietiek!
Ak, nepietiek iedēstīt koku,
Čūsku mūžu pēdējā diena ar pēdējo atblāzmu vēlu:
nepietiek, nepietiek, nepietiek.

... Smagajā rudens vējā
ziedi noliektās galvas klana...
Un nekad,
un nekad,
un vairs nebūs nekad-
ne tev manas gājputna balss,
mūžīgās steigas manas,
ne man tuvu darbā svilkto pirksu
gādīgās pieskaršanās...
Ai, kā es tagad saprotu:
visgrūtākais – tas ir tukšums,
tukšums bez tikšanās rīta.

Te nu jūs esat – darbi un steiga –
Pēkšņas beigas ...un nu ir gana.
Un elso vēl priedes smagajā vējā
par to, ko mēs nespējām.

Bet aiziet cilvēks tikpat kails, kā nācis,
pat atmiņas nav līdzi paņemt ļauts,
un zaļo pasaule kā tīrums neienācies
šai gaismas lokā, ko par dzīvi sauc.