Kā tas var būt –
Jau viņpus Tu,
Bet šajā pusē es.
Tam skuju ceļam pieploku,
Pa kuru Tevi nes.

Iedegsim šovakar sveces, iedegsim sveces un zīlēsim
Pusnaktī krustceļos, vējos, zem zvaigznēm, ar tiem, kuri aiz-
Spogulī, gredzenā, zvanā, pie pelniem, pie ūdeņu aizslēgtām dzīlēm.

Lai miers pār šiem jumtiem, pār dakstiņiem,
Lai rasas un lieti!
Es aizeju kaistošiem plakstiņiem.
Vīst pēdās man dzieti.

Pie tevis nāku, Zeme – māmulīt!
Pie pelniem pelni, gars pie Gara dosies.
Nāks ziemas saule ceļā pavadīt,
Uz bāla stara dvēsle pašūposies.

Pār mani šūpojas dobjš zilgmes kauss.
Es tveru virvi, Dieva rokas vītu.
Kā šūpolēs gaiss augšup mani rauj,
Lai palicēju gaitas parādītu.
Bij darbs. Bij prieks. Bij cīniņi un bēdas.
Velk ziedošs vējš. Tev ziedi aizber pēdas.
Bij svētīts mūžs, kaut liktens brīžiem skarbs.

Un klāt ir novakars, kāds retiem lemts.
Stāv Dārznieks mūžīgais pie nokritušām dzirklēm.
No vagas vidus sirmais arājs ņemts.
Viņš strādāja līdz pēdīgajam mirklim.

Zemīt, tēvuzemīt mīļotā,
Pilnu klēpi dārgām veltēm glabā!
Sirdis, kam tu pirmā, pēdējā,
Kurām nebij dārgāka nekā, -
Apņem silti, auklē maigi, labā!

Pulsa dzītiņa pušu trūka,
Nesasiet, neatraudāt,
Kā tev netika, kā tev trūka,
Māt?

Gaisma dzisa, vienaudzīt.
Nu tu mājās. Dusi, dusi.
Sirds kā dūja mirstot krīt,
Lidojumu zaudējusi.

Smags dižums gaitai vij virs zemes,
Nu krīt tās pumpurs, pušu plēsts.
Lai draugu sirdis sāpes nemāc,
Kad skanēs torņa zvana vēsts.

Nu jādod zemei zemes tiesa –
Ir stunda pienākusi.
Pie Tevis, Kungs, nāks visa miesa,
Šeit garam kalpojusi.

Ak Dievmāte, sargātāja,
Ar savu svēto saimi,
Ved to, kas Tevi godināja,
Uz paradīzes laimi - -

Lai Dieva miers tev, gaismasjūtīgā dvēselīt!
Lai smilšu saujas saules krāsā viegliņām pāri krīt
Pār miesu, pār gara trauku, pār trauku, ko nesaglabāt.
Lai tēvzeme ņem Tavas ilgas par jaunu uzziedināt.

Ap izdziestošās liesmas smailo mēli
Nakts sabiezē, nakts iesūc sārto kvēli,
Vien aizklīst skujas dvesiens izmisīgs.

Kas pārpaliks?
Vai būs, kas neiznīks?

Izsmaržoja egles zarā svece.
Gudro zvaigzne aiziet debess dzīlēs.
Salti rietu sarkanēji recē
Vakarīgo padebešu vīlēs.

Mana nometņu māsa, mans polārnakts draugs,
Raud pulksteņi Rīgā par tevi.
Tev sakopta sēta, un apsēts tavs lauks,
Tavs liktenis bij devīgs.

Kā bitīte ziedā, tā rosījies tu,
Savu bagāto dvēseli šķiedi.
Tie jaunie, kas vada uz mūžību,
Tu sakne tiem, viņi ir ziedi.