Ikviens aforisms ir kā rieksts – no ārpuses jauks, bet vidū pa trim ceturtdaļām tukšs.

Teicieni ir parasti vārdi, ko pauduši neparasti ļaudis.

Jo teiciens neapstrīdamāks, jo lielākas briesmas, ka tas kļūs banāls pārlieku biežas lietošanas dēļ.

Aforisms satur puspatiesību, un tas ir neparasti augsts procents.

Aforismi līdzinās advokātiem, kas neizbēgami redz tikai vienu lietas pusi.

Taupiet laiku – lasiet aforismus.

Ir rakstnieki, kuri divdesmit lappusēs spēj ietvert to, kam man reizēm nepieciešamas veselas divas rindas.

Aforisms ir doma, kas gāž pirueti.

Aforisms ir doma, ko izteicis ārzemju autors.

ZOOLOĢISKAIS DĀRZS

Lūk ponijs
iejūgts drasē
darba
dienas rīts
un cilvēcīgā lēkmē ceļos nometies
lūdz kapeiciņu mērkaķis

bet tas ir tagad

viss zaļš
un pumpurs lipīgs

bet bija laiks viss zaļāks bij un lipīgāks
es biju mazs

joprojām zaļš
un siltums maigs caur mugurkaulu skrien
līdz satriec rokas atsities pret mūri

bet tas ir tagad

un vēl ir zaļš
un gribas noplēst zemei kādas kārtas nost
un atdzīvināt nomirušos zvērus
kas bija mazi reiz kad es tāds biju
cik ilgi izvilksi ar tādām mazām ķepām
un nāsīm drebošām un kupri
un plezniņām un knābi

kur neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam nav vēl vārda

tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu

kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk

kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs mūžam neviens

mans liktenis ienākas manī
kā zirnekļa pavediens

atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem

kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies

tie bija lieliski laiki
un maigi kā atmiņas

tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas

ir vasara pārtrūkusi
puisīti atvadies

ar asu zāli sagrieztajos pirkstos
spīd blāvas ugunis spīd mūsu liktenis
es zālē turējos bet dzīve rāva

šņirkstot

viss pārtrūka
un sāka dzīvot viss

cik svinīgi šis karuselis griežas
un kāras ausis mīlas vārdus rij
es metu kauliņus no visa spēka sviežu
es sirmi dzīvoju un citu dzīves spiežu
pat lietuvēns reiz laimīgs puika bij

pat lietuvēns pat veca nodzērusies
un trula sieva bija taurenis
iet slīcināties bērnība
iet jaunās dienas kārties
bet cilvēks dzīvo vien kā dzīvojis

no atmiņām no zaļi baltiem pelniem
nāk viņa bērnība šis cekulainais putns
kas aizlido kas mūžam netiks velniem
ar spārniem atplestiem

pa upi es domīgi plūdu
glaudīdams ūdensrozes
un ļāvos lai virpuļi gausi
mani visādi groza

es tecēju pāri siekstām
un apskāvu peldvietu smiltis
man pāri lidoja svīres
un šūpojās gājēju tilti

jo gājēju tilti pa naktīm
kad neiet pa viņiem neviens
skumīgi šūpojas paši
un pļavās vēl smaržoja siens
pavisam jau kļuvis par upi
es vientulīgs jutos un labs
es gremdējos domās par jūru
ko var arī nesastapt

bez steigas pār akmeņiem vēlos
un mazgāju baltas bēdas
jo ūdens var neatstāt pēdas
un mūžīgi steigties kurp vēlas

bet neizmukt iegulsies nāve
man acīs kā glumja sieksta
un atradīs kājeles basas
Salacu manā vieta

22 GADI

tu tekalē
pīšļi
caur pirksteļiem tek
šausmīgi uztraukts
tu tekalē te
bākas nevienas
nelāgas dienas
melkulis
tekulis te
tu tekalē te

TAS TEV JĀŅEM VĒRĀ

Tālumā, tur
uz sniega aizvilkta ceļa,
ir apsēdies sapnis.

Iesim, sniegā
gausi un svinīgi
gurkstēs mūsējie
soļi.

Bet lielajam sapnim vienalga,
vai mēs nākam vai nē.
Gluži vienalga, vai mēs
viņu iekārojam vai nē.

Sēž kā meitene. Garie
un zīžainie mati
uz platajiem sapņa pleciem.
Vīpsnā kā jūra.

Pēc grūtgrūtā ceļa pa sniegu
mēs klupsim. Kā vilciņš
tu griezīsies, šķaidīdams neļķes,
un kauksi kā lokomotīve,
kam vagonus nepiešķir vairs.