Virs pļavām dzisa rīts...
(un aklā dienas gaisma,
kas visu rāda skaidri,
kaut neredzīga pati,
ap jumtiem taustījās...)
viens rīts ir miris, un
plēn sapņu procesijas,
kas visu dienu smaržo
kā elles ziedu vijas,
līdz visu pārmāc saules
cepināto baļķu
un izkaltēto dobju
biezais aromāts...
Ir laimīgi, kas neizkaisa baltās,
tik baltās sapņu kapeikas
uz celiem,
kas neved atpakaļ
pie skurbā apnikuma,
pie laiskās, taisnīgās un skaidrās vēlmes –
gulēt.
Tiem ir ko aizmaksāt.
Virs pļavām dzisa rīts...
Bet nenormālo auri:
„ Aust jauna diena, vivat sol!” –
Jau tricināja gaisu,
Un gaismas asfaltrullis
Dzina sev pa priekšu
Ak! nelaimīgu baru,
kam trakas bailes krist...
Ak, gaismas vajātais tārpiņ,
kantora mūzikas List...

nu paskaties kā ūdensmērītāji
ar tievām kājām drāžas dzīvei pāri

kad viss ir gluds tie nesas ātri ātri
jo paši viegli ir un viņiem gari kāti

es arī akmens neesmu un vēju nerunāšu
vien elpu izgrūdīšu ašu ašu

es viens no tiem un ātri viņi zūd
lai viss ir gluds lai viss ir gluds ir gluds

cik žigli ātri garās kājas zib
kaut kas grib tumsas stinga akmens grib

un ūdensmērītājs kas aukstu bluķi nes
kā brīnums jož tas esmu es tas es

Vai nu tik savādi bija,
vai mirklis pret restītēm sitās,
bet istabā lidoja kraukļi
vai spārnota radība cita.
Cik piemērotas mums likās
putnu kustības lēnās!
Bij zināms, ka drīz viņu vietā
šeit kustēsies mirušo ēnas,

šeit pulcēsies mirušo ēnas
un zvaniņu mēlītes mēmas
mums pasludinās, cik senas,
cik likumīgas ir bēdas

par visu, ko gribēja viņi,
par visu, kas nenotikās...
Un kādreiz tā lidos i mūsu
ēnas, neba nu citas,

jo izlaužas brīvībā mirkļi,
kuri pret restītēm sitas.
Un Ikars, kā redzi, krīt.
Pat Ikars – ai, paveries – krītas.

IZKRĀSOTA GRAFIKA

par visiem nogāztiem podiem
debesis izplūst raudās
es biju kā cilvēks kas turas
ciešas un nenošķaudās
jo šķaudieni nenes laimi
un veselību ne tik
paiet gadi un pēkšņi
pulkstenis saka Tik

tu domā ka vēl nav sācies
bet vienkārši neesi lūgts
re zibens neganti plaiksnās
un pērkons teic Labi rūkts
tavs gadiņu vecais puika
ir vairāk nekā tu pats
tu nejēdz ka Mīlestībai
šodien ir citādas acis

es kārpos kā arābu ķēve
nokratot lietuvēnu
meklēju tumsā un palos
gaišo „Ausainā” zēnu
un dzenāju mīlestību
kura ir aizgājusi
cik tu esi uzticīga
kā tu esi samirkusi

par visiem nogāztiem podiem
debesis izplūst raudās
re kur enģeļi stāv uz adatas
re kur tie mati skaldās
bet mūsu mirušie klanās
mēs viņiem liekamies kungi
mēs viņiem liekamies baigie
arhetipi un Jungi

es eju pie pieminekļiem
un pa pīšļiem es brienu
ķēms vai tu vasarā atminies
Mirušo piemiņas dienu
pa miegam tu staigā
daudz tabletes tērē
es tomēr tev ticu
es varu derēt

ārā ir silti Barons ir liels
pavasaris ir tuvu
un es dungoju Atceries
ko es no tevis guvu
un es zinu ir jāgaida gadi
pirms vēlreiz spēj patiesi sacīt
viss atkal mostas un asaras
kā pumpuri – citādās acīs

re kur meitene aiziet
vedot saitītē lauvu
es pukstu kā velkonis apmetis
savām nedienām tuvu
es zinu ka tikai mietpilsoņi
vadā saitītē lauvas
bet nāciet vien tādi kādi jūs esat
man kaut kur vēl ir dažas tauvas

maigās rifkabīļu sejas
laika akvārijā peld

spuras kustina un smejas
tagad ēsma labi ģeld

viena sirma mata galā
karu gabaliņu sirds

cauri sirdes gabaliņam
blēņu āķis blāvi mirdz

cap nu rausta ka tik turies
mats kā stīga rešņi skan

akvārijā rifkabīļus
kādreiz patīk zvejot man

viens lidinās gaisā un viņam ir labi
viņam ir spārni viņam ir knābis

viens klaigā sētā aiz atkritumkastes
viņam ir ūsas viņam ir aste

viens medī pa džungļiem un auro kā durns
viņam ir strīpas viņam ir purns

viens tek man garām un spīguļo silti
viņam ir krasti viņam ir tilti

viens pilēdams pil viņa rokas ir slapas
viņam ir zari viņam ir lapas

viens plešas un kratās aiz piepūles lielas
viņam ir kvartāli viņam ir ielas

viens klibo man pretī tik līks kā skumjas
viņam ir domas viņam ir dumjas

viens bija varens viens bija liels
viņam ir zārks viņam ir miers

viens ir apmeties drusku tālāk
viņam ir tornis ar krustu galā

ČAKA IMITĀCIJA. RĪGAS GALVA

Rīga naktī – ai, tumšā galva
ar sirmi spīdošiem ielu matiem,
ar Daugavas virmuļojošo celiņu
vidū, kam pāri krīt tilti kā šķipsnas,

ar savām domām par tevi
kā ķēmmēm –
vai drīkstu tev pieskarties šonakt?

Domu un rēķinu pārpilnā galva, -
ķemmei laikam gan nebūs darba –
ar zaļganām koku šķērēm,
kas elpotu svaigi kā rūpīgas rokas,
es gribētu tevi apcirpt mazliet,
lai koki tavā sirmumā tiek.

Lai augtu koki tik augsti
kā Purvciema lielākās mājas –
sekvojas,
baobabi,
lai zaļumi saglaustu tavu
meistaru sirmās kļūdas.

PĻAVNIEKI

te kādreiz govis ganījās – vēl tagad ragulopi
gar veikalu kā māži sīkā rikši tek

ak noskretušās apjukušās govis
te tagad liela celtniecība noris

vai redzi, kustoni:
tur tagad pāli dzen
kā mietiņu kas tavas ķēdes galā

tur piesies daudzus gudrākus par tevi

tie mirkli grozīsies
pa vējam nolieksies
un bērnu balsīs apsveiks paši sevi

JĀŅU SONETS

kam citam šie leknie dēsti
ja ne saulgriežu naktij
kad ķimeņu sieri ir ēsti
un krūmos guļ sieviešu akti

varbūt šīs krāsa par treknu
un manī nav nekā derīga
bet varbūt ka dēsti par leknu
un daba ir pārlieku devīga

es nezinu ko tur var darīt
bet akti gar upmalu guļ
cik upei ir labi – man arī

kļūst silti no dīvajām ruņām
kā maigums no dvēseles dūņām
paceļas burbulis buļ

KUSTĪGĀ KĀJA
Ērikam Ādamsonam

spirgtā zaļā un caurspīdīgā
pavasara rītā
pa Rīgas ielām
kustējās tramvajs

skrien un lec ja gribi paspēt

pie loga
austošās saulītes apspīdēta
sēdēja skaista meitene
un kustināja
„1. aprīļa” kurpītē ieautu
glītu kāju

un sirmā zemeslode protams
spirgtā un zaļā aprīļa rītā
kustēja līdz

pat vulkāni sacīja
puf – puf
un izgrūda apaļus
dūmu gredzenus

skrien un lec ja gribi paspēt
netici
nokavēsi

tramvajs tūlīt
brauks gar kapiem
kas zied un zaļo
spirgtā pavasara rītā

un visi mirušie meijām rokās
šūposies līdzi
meitenes kājai
nemirstīgi puf – puf
laimīgi puf – puf

skrien un lec ja gribi paspēt

tramvajs tūlīt
brauks gar zoodārzu
visi mazie rezusiņi
svinīgi saņemtām rociņām
ronis melno līkumu viļās
virs eļļainā ūdenslīmeņa
slīmesti un ķenguri
lēkās
meitenes kājiņai līdzi
met kapeiciņu uz atgiešanos
dzirdi
kā nodžinkstēja
mirušie līksmi sauc
joda vecmātei tarbā

meitene kustina kāju arvien

spirgtā un zaļā pavasara
ikgada revolūcija
es klaigāju ielu stūros

upes kustina ledu
meitenes attiecības

ETĪDE

klanīdamies vakars nāk
bez palīgiem pie dienas

diena nobālē un gausi
gausi kājās slienas

kārto lielo rakstāmgaldu
atstāj instrukcijas

un uz tumsas kroņa māju
pāri jumtiem vijas

NAKTIS

naktis
vienmēr kāds ceriņš zied
naktis
asa auksta smarža
naktis
smarža ko izplata apskauta
bet izdegusi spuldze
naktis
un tu ieej spuldzē un mēģini
savienot trauslos vadiņus
naktis
kāds ieslēdz gaismu un
tu netiec ārā no spuldzes un dauzies
naktis
neslēdziet gaismu neatdariet acis
tiem kurus es mīlu
es vēl arvien
mēģinu savienot vadiņus
naktis
viss pagalam tikai krūtī brēc
naktis nē
āži mana piesietā maiguma āži
naktis
pret Viņas pieri nosisties gribas
naktis
vienmēr kāds ceriņš zied
naktis
sakrampēto pirkstu starpās arī
kaut kas zied
naktis nē
kas zied? nevar redzēt nāve tizlāk zied
naktis

pirkstgaliem aizdegoties
neveiklie vārdi iet bojā

lai tu ar tuksnesi mutē
caur simbolu birztalām ietu

(nāve konspektē mūžu
un pasvītro šito vietu)

GOGĒNA MONOLOGS

tuvāk pie dzeltenām debesīm
tuvāk pie sarkana ūdens
jūsu umurkumura miets
ir pārāk ziepjains un gludens

jūsu kumoss ir pārāk mīksts
atdzisis taukains un gludens
tuvāk pie nāves bet debesīs
tuvāk pie dzeltena ūdens

gleznot platseju sievietes
sapūt un smaržot kā puķe
akadēmiskais meistar
jūsu māksla ir kuce

un palēkdamies zuda kokos diena
un stingi blenza 200 W acs
es metu skatienu kā akmeni pret sienu
un kļuvu režisors – kā Jaunušans vai Kacs

bij trupā ļautiņi ko pazīstu (vai mīlu)
un bija opera kas vienmēr bija cita
un dvēselē romieši kas nākotnei par ķīlu
pie greiza krusta vakardienu sita

kas vakar izdevās to nebūs darīt šodien
un Kristum jēga tikai piekrustītam
pa sirmiem matiem veļu kuģis dodas
uz kādu Gambiju pie moriem nekristītiem

un bija spogulis kas novērsās no manis
un cēlās putekļi kas ņēmās mani lādēt
jo esmu aktieris – kā Liepiņš vai kā Skanis
kam neizkrītot ļāužu kavalkādes