ART

vējš lapas nes man sirdi rūnīdams
viens dzērājs iet ar sevi runādams
uz soliņa turklāt
franciski (angliski?) uzrakstīts ART
nervozi kustēdamies
(kaut ārēji – sēdēdams stalti)
es risinu uzdevumu
no kura mati kļūst balti
nu piemēram iela
kas netālu kustas un šalc
varbūt nav iela nekāda
bet zilganu asaru palts
nu piemēram mana roka
kas mēteļa kabatā salst
varbūt nav roka nekāda
bet neliela darbīga valsts
noslēpums vispār vien sekundi dzīvo
bet zināmo nav vērts izrunāt
vai tas nav drausmīgi māksliniek brīvo
apjaust: patiešām tur uzrakstīts ART
dižajie izsaka noslēpumu
bet ne jau visu kas prātā šiem bijis
nepilnīgs krāsu vai teikumu salikums
nejauši nemirstīgs izrādījies

SAULLĒKTS

viņš vientiesīgi skatījās
kā saule lec

nekustīgi virs pļavām
gulēja rīta miers

viņš vientiesīgi skatījās
nezinādams kā iesākt

zeme vilka un vilka
zaļgani gaišu elpu

iesākt vai pabeigt
rīts mums atbildi nedod

noslēpums neatrod ceļu
atbilžu baltajā birzī

rītam turpinoties arvien
viņš kļuva vecāks un vecāks

dzīvība kustējās pļavās
un galotnēs baltās

visās istabās spuldzes dziest
ir vai nu rīts vai vakars
un man ausī tik daudz ir liets
ka es jau palieku sarkans
kā gaisa balons virs Antarktīdas
vai oranžs
kā sliežu tīrītājs
kas pa tramvaja ceļu slāj

varbūt drīz jau es kvēlot sākšu
un kļūšu spuldze
kā Čaks vai Lukss

varbūt es tiešām dzejnieks kļūšu
un skolaspuikas no manis muks

Dievmātes katedrāles zvaniķis
kurlais un neglītais mīlētājs
raugi kā rakstot jaunība paiet
oranžā vestē pa sliedēm slāj

spuldzes mirdamas mirkli trīc
ja arī vakars vienalga rīts

ak raugiet šo padebesi
tur Veidenbaums vientulīgs mīt
un vieglītēm aizķerdamās
saule tam cauri spīd

vieglītēm aizķerdamies
atstaigā pavasaris
un kādu mirklīti vēlāk
sarosās puķes un zari

bet piedod ak mantīgais dārzniek
kas tulpes uz tirgu nes
bija tāds dzejnieks viņš drusciņ
ēnojas padebesī

VAKARS UZ EZERA

patiešām te mājo vēl zivis
aizlīgo zilganas ēnas
bet nevajag domāt par viņām
nav taču ēdamas
ēnas
(pie viena vēl gribētos sacīt –
karpām ir burvīgas acis)

kad nosprāgs pēdējās zivis
šis ezers arī būs tukšs
vien ūdeņu miesas glabās
līdaku steidzīgos glāstus
tukšums būs arī tavās
biezokņu teicējās acīs

un cauri vakariem nāve
slaistīsies krastā bez darba
un mētās plakanus oļus
kas aizlēkās palēkdamies
kā pieklājas plakaniem oļiem

„MĪLAS DZIESMA”

gaisma tek pār kukainīšiem
kas pa zaļām lapām tek
manā sirdī tīri glīši
danco mīlas zirneklīšī
maigums visam pāri deg
varbūt roku sagriezīšu
sniegdamies pēc tavas krūts
sarkanīgām pilēm līšu
kamēr tevi atradīšu
tur kur maijvaboles dūc
varbūt aizkulties līdz mikai
alus tek no saules krūzes
varbūt uzsmaidīt tev plikai
krūtij pieskarties un tikai
pacelties virs drūzmas
lidot prom no kukainīšiem
prom no visiem draugiem bēgt
(laiks un nāve uzglūn tīši
tā kā divi zirneklīši)
acis tā kā durvis slēgt
gaisma tek un pirksti arī
tā kā smiltis pār nazi plūst
šodien nē bet rīt vai parīt
ir jau žēl bet ko var darīt
ka es nepanesu jūs

KRŪMU BRĀLIS

un vakara miglā
kāds pazīstams tēls
zem jasmīnu krūma
atņirdzās jēls

puķe tam rotāja
pogcaurumu
un seja
atgādināja trumu

kur viņš tāds radies
es domāju kur
savāds un riebīgs
viņš gulēja tur

kas gan viņš būtu
ja būtu tīrs
varbūt sieviete
varbūt vīrs
man sametās bailes
man nepatika
domas kuras
viņš domāt lika

varbūt man reiz
bija atslēdziņa
kura caur zobratiem
aizved pie viņa

vai griezu
uz nepareizo pusi
ka samazgu bedrē
viņš nogrima klusi

vai pasniedzu viņam
to kapeiciņu
kura kā vadzi
pārlauza viņu

kur gan tas bija
es domāju kur
kā suņa kodiens
viņš gulēja tur

puisis novēlās no klāja
kuģis ātri projām gāja
„es vēl gribu palikt dzīvs
nesit mani āmurzivs”
puisis peldēja cik spēja
viļņi meta augšā lejā
„es vēl gribu meitas meņģēt
nekod mani resnā reņģe”
tālu tālu dzimtais krasts
tālu kuģis tālu masts
„es vēl gribu audzēt punci
neēd mani mīļais tunci”
lielās baltās viļņu bārdas
nedzird puiša teiktos vārdus
„es vēl gribu palikt dzīvs
nesit mani āmurzivs”

Pasaule pieder pacietīgajiem.

Domā daudz, runā maz. Raksti vēl mazāk.

Ja nespēj uzvarēt godīgi, uzvari ar netīriem paņēmieniem. Vai arī piespied citus karot savā labā.

Iemācies teikt ''es nezinu''.

Ja gribi uz kādu izgāzt niknumu, vispirms pārliecinies, vai par upuri nekritīsi tu pats.

Uguni var noslēpt, dūmus ne.

Daudz labāk, ja tavi ienaidnieki domā, ka esi jucis, nevis, ka tev ir racionāls un vēss prāts.