Izturēsimies pret cilvēkiem tā, it kā viņi patiešām būtu.

Kā zināms, medicīnā nevar iztikt bez indes, dzīvē – bez krāpniekiem.

Katra sadedzināta grāmata apgaismo pasauli.

Nezāles ir augi, kuru derīgums vēl nav atklāts.

Ja bērns piepeši kļuvis paklausīgs, māte izbīstas ne pa jokam – vai tik viņš negrasās atstāt šo pasauli.

Pietiek cilvēkam sasirgt, kā žēlotājiem uzaust vārga cerība, ka viņš nomirs.

Tava balss ir kā –

Mūzika manām ausīm

Kā maigs vējšs vakarā

Kā satraukti čuksti klusumā


Tavs skatiens tik neparasts

Tik dīvaini dziļš

Pārdomu pilns

Un tomēr neatklāts


Tik tuvu stāvi man

Un ar glāstiem apmulsini

Ar smaržu apreibini

ar skūpstu nogalini


sirds lēnāk pukstēt sāk

prāts blāvāks kļūst

viss izgaist pamazām

viss pazūd pēkšņi.

Pietika ar sekundi
Lai pieķertos Tev
Pietika ar pieskārienu
Lai Tevī iemīlētos

Gribu atkal izjust Tevi
Sajust Tavu siltumu
Tavu smaržu
Tavus smieklus dzirdēt

Ir pagājušas pāris stundas
Jau tagad ilgojos pēc Tevis
Ilgojos pēc Tava skatiena
Tavas maigās balss

Vai redzēšu vēl Tevi?
Atbildes uz to nav
Vai dzirdēšu Tavu balsi?
Tu klusē vienatnē.

pa ielām klusi staigā rīts
bet ēnas velkas viņam līdz
un tumšā stūrī kliedziens bāls
tur notiek kaut kas krimināls

no tumsas nažiem gaisma pil
un pieskrien rumaks dzeltenzils
un vīrietis ar zvaigzni pierē
velk rītam tuteni iz nierēm

sen gultās ēnu huligāni
grimst miglā pilsēta kā klāni
brauc ātrā palīdzībā rīts
un gaismiņa pa spraugām līst

šim auto kura baltā stūre
ir tavas rokas tavas dūres
vien stulbie tic ka nemirst rīti
un kā vēl mirst
kā visi citi

spied mēli grīdā kaukdams drāz
un kājas pagriezienos brāz
tu rītu ved tu visu tagad drīksti
viņš ir tik gaišs un mirstīgs mirstīgs

1985-1986

ar piesūcekņiem – čmok un čmok –
viens taisni kalnā iet

to neuztrauc un nerausta
kas notiek mūsu pagastā

viņš soļo (ašs) viņš soļo (lops)
ar piesūcekņiem apbruņots

viņš dodas pie princeses ilgotās
ar gumijām visās kabatās

kur ellē mans akmens ciris?

kungi – mans gadsimts ir miris

1986

sargi ādu no mazām dienām
sargi ādu kā jaunava godu
āda ir tava tēvzeme latvieti
sargi to cieši un negāz podus

tupi un turies un nelien kur nevajag
mazgājies melos un bailēs kā pienā
tādas ir mūsu ieražas senajās
sargi ādu no mazām dienām

1986

tu izskaties pēc novītuša zieda
ko senos laikos Aspazijai svieda

tu izskaties pēc seniem Raiņa lauriem
kas bieži vijušies ap necienīgiem pauriem

tu izskaties pēc lēnās laika gaitas
kas mūsu gadiņus kā rožu kroni skaita

tu izskaties pēc tā ko neaizmirstam
kaut iekliedzamies tikai tad kad mirstam

tu izskaties pēc vecas vecas priedes
tu esi tas kas tikai mums vēl pieder
tu esi prieks par laikā teiktu vārdu
kas sevī glabā daudzus pērkondārdus

jo var jau būt: ikviens mēs esam sīks
bet vārds ikviens ir milzīgs bezgalīgs

1986

darināt vārdus
darināt tā
lai ģīmis spīd
zaļā un pelēkā

lai bite kas gaisā
dusmīgi dūc
krīt man virsū
un sūc un sūc

bet nebūt puķei
kas odieri sniedz
es gribu lai mani
kliegdami kliedz

tas nav tik stulbi
kā varētu likties
es gribu
tavam kliedzienam
iepatikties

1980

Padzirdis kautiņu sētā – visdobjākos būkšķus,
visjēlākās lomas, ko cilvēki spējīgi radīt, - aklais, krēslus grūstīdams, metās pie klavierēm.
Ar nervozu kustību notraucis vecos asaru stalagmītus, kuri slējās – gluži kā termītu midzeņi – uz nodilušajiem taustiņiem, aklais pamira. Likās, viņš nemācēs ne skaņu izvilināt no melnā instrumenta, kas vietām jau kusa, - un stīgu straumītes vijās caur parketu tieši pie pazemes dieviem.
Bet pagalmā tostarp jau gāja traki – pie purnu dauzīšanas bija ķērušās arī sievietes un bērni. Kāds, nejēgdams vēl kājās piecelties, jau cilāja virs ratiņu malas draudīgu rīku, no kura nāca nāvējošs stars.
Mazgadīgo huligānu sarīkotais atomsprādziens būtu
varējis beigties arī bēdīgāk – ja cīnītāji nebūtu jau imūni pret visu.
Un ko mūsu aklais, kam vajadzēja visu iemūži-
nāt nemirstīgā, ar vienu pirkstu uz izkusušām kla-
vierēm klimperējamā simfonijā? Viņš sēdēja sakucis.
No mākoņiem, kuri jau labu laiku pulcējās pie istabas griestiem, sāka pilēt. Un pilēt un pilēt, un aumaļām gāzties, un lāsi uz taustiņiem sakrājās meldiņš.
Jā, patverties aklu mūziķu mājās, kur laikmeta
piesātinātais gaiss.

1985

lūk pastardienas saulīte grib rietēt
lūk apvārsnis kā pieriet pilns ar ļaužu sapņiem
kā tesmenis

ar ķebli spaini
aizklumburē nāve
pa jūras virspusi kā viņlaik dieva dēls
pie tesmeņa –
vēl sārtojas virs ūdens
šī ļumīgā un izpļaukātā seja

nu iesāk slaukt

melns gāžas viņas sapnī
tad iesāk baltoties – sāk bērnu sapņi nākt

un dievs no mašīnas grib aizgriezt tesmeni
kā patvaļīgu piedauzības Krānu

pa nagiem nāve grieķu nelgam jauc
un tā kā traka tesmeni tik slauc

lūk pastardienas saulīte kā seja
kur sadegušo vaibsti saplūduši kopā
kā fotorobots dieva dūzenē
pirms Tiesas

un lūk šī saulīte kā Ilgu tesmenis
dzers nāve
resna kļūs
no malas liksies – šī uz grūtām kājām

un būs jau arī
pati sevi dzemdēs un pati sevi miljardreižu nokaus

1986