neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas

neapdzīvotais nams
veco avīžu čauksti
un katli pie virtuves sijas
melni un galīgi auksti

neapdzīvotais nams
vēsās un bēdīgās telpas
un cerības tvaiki uz loga
no manas vārīgās elpas

neapdzīvotais nams
neaizkritušie plaksti
joprojām vēl dzīvais dārzs
aiz loga –
un spēcīgie laksti

neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas

1986

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs

skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs

stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars

vienīgais cilvēks
kurš viņu ir redzējis
ir kāds noklīdis
saules stars

viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs

jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist

nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs

1986

cik nevainīgs un tīrs ir gaiss
ir silta Jāņu nakts
ir katrā krūmā nelabais
bet es kā pelavmaiss

ir vienmēr kāds kas nesajēdz
ir kāds kurš arī tumsā redz
ir velēnu kas pāri sedz
un Jāņus nepieredz

un tālab drūvīgs paskats man
kaut sirdī līgojas un skan
jo vienmēr jāiedomā gan
par tiem kas nedabū
ir kādam drūmam jāpaliek
un tas kā jūtat būšu es
un dziediet ziediet meitenes
un zēni kas prot dvest

ne man tas grūti ir nekā
un svētkos neiztikt bez tā
ja gluži visi šā vai tā
var apvainoties veļi

PUBLICISTIKAS RECIDĪVS

kur zaļganā mijkrēslī peldēja zivs
turēdamās pie dīvainas takts
klusītēm šūpojās slīkoņi divi
plus viens pagrimis sievietes akts

pirmais bij Lāčplēsis otrais bij Melnais
dievs ar viņiem tie dara ko var
bet sievišķis nosodījumu pelna
tā bija Spīdola dvēsele gars –

1986

cik trekna svītra mugurkaula vietā
cik veikli svītro paklausīgā roka
un klausās mūziku un ciena labu dzeju
un atrod laiku piedienīgam jokam

un kālab nejokot?
vai dzīvē prieka maz?
mums kārtīgs cilvēks atrodas ik vietā
ass zīmulis un nekļūdīga roka
ir palīgs drošs ikvienā drošā lietā

1986

DZEJOLIS, KAS ADRESĀTU NESASNIEGS

skaties un apskaud cik forši man ir
es atšķiru to ko tu neatšķir

skaties un apskaud dzejnieka pozu
kārtējo tramīgo metamorfozu

jo citkārt es nezinu kur man slēpties
kā runāt ar ļaudīm un kā man ģērbties
bet tad atkal nedomāju par to
un gadās ka pasaku arī ne to

bet tā tam ir jābūt un forši man ir
es atšķiru grāmatu
spalvas tu šķir

1986

citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām

es tik vadu savas dienas
istabā kam piecas sienas

jā pie manas piektās sienas
sliktas gleznas nav nevienas

staro silti mīļi tāli
pieci dārgi oriģināli

viens Gogēns viens Pikaso
divas Delles viens Ruso

citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām

nav pie manas piektās sienas
sliktas grāmatas nevienas

stāv pie sienas augstos plauktos
ādas vākos biezos jaukos

vēl pie manas piektās sienas
nav nevienas sliktas dienas
stāv pie sienas jocīgs mūžs
jūras viļņo vēji pūš

izsniedz visiem piecas sienas
tiem kas paši stāv pie sienas

1984

Tāds nu ir mūsdienu dzīves
nesimpātiskais vaigs

jezga un izpriecas lētas
nemanāmi iet laiks

cepeši krīt no gaisa
nav elpas un riteņi griežas

šis laiks ir automātiskas durvis
neviens lai tām nepiespiežas

nekad nav bijis tik viegli
iz dzīves vilciena krist

bet negribas ātri aiz logiem
atkal var mainīties viss

tā tomēr nav taupīšanās
bet īstākais apjukums

mums pašiem nekad nav laika
atskatīties uz mums

1985

laiku pa laikam es atminos ballīti
kurā es biju
ciema popgrupas spēlēto melodiju
laiks bija tovasar saulains
un lietus ja lija bij silts
zem mūsu kājām vientuļš un kaulains
drebēja uzkārtais tilts

un upītē tukša vēl šūpojās drūmākā Harona laiva

siena smarža kā ūbele laidās
un ievija smaržu man nāsīs
kur mēs esam un ko mēs darām
melo ja kāds tev prasīs
melo un aizmelo viņam ausis
kā bite liek medu kārēs

nebaidies audzināšana arī
gluži kā iesnas pāriet

kad laivnieks airiem pār plecu
no gaistošās Mudītes pārnāks

tikai nejauši laimētais noslēpums
ķersies pie kājām kā rasa
Mēness jau dod tev roku
naktstauriņi (jā miroņgalvas)
jau sitas pret spožajām krūtīm
melo ja kāds tev prasa

Guliet, mazie, - augstu gaisā
Ziemeļzvaigzne dzirkstī glīti,
un pa sienu aiztipina
prom uz migu zirneklītis

Viņam arī maza gulta,
viņam arī paladziņš,
un par zirneklīšu laimi
caurām naktīm sapņo viņš.

1985

žēl man to negulēto nakšu
bet vai tad es vēlreiz pasaulē nākšu
vai izlīdīšu maziņš un pliks
un gulēšu ietīts kur mani liks?

un bez spoguļa skatos sev acīs
bet nesaprotu ko es tur redzu
tas ir tāpat kā pasaulē skatīties
tas ir tāpat kā vilcienā kratīties

pelni bez kādas melodijas
neizvandītā kaudzītē guļ

1986

mums abiem salutēs reiz kāvi
un Faetons mūs vizinās
bet pagaidām mēs sēžam grāvī
un vārnas pāri lidinās

un pelēks limuzīns mums garām
kā sniegpulkstenis aizlido
un ko nu lai mēs tagad darām
vai aiztiksim jau aiztikto

vai arī domāsim kā sliktāk
kā dumjāk izdarīties var
ar katru brīdi arvien diktāk
mūs rupjas lietus lāses skar

būs jāiet tur kur nevar neiet
tur sliktāk būs un it kā ērtāk
bet lūkosim – aiz mums lai paliek
tās goda durvis neaizvērtas

1986

un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzupuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs

mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju

bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vaidi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis

to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūzt
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus

1986

kad pārtapsim abi par sapni
no kura mostas ar vaidu
es paklanīšos un teikšu
ar platu un vīrišķu smaidu

nu redzi
cik lēti
dārgā
var nopirkt biļeti Šurp

lai tagad pēcteči strādā
un pelna mums biļeti Turp
atpakaļ dzīvē

ja nebūsim vajadzīgi
ja pēctečiem cits būs ko darīt
tad iesim spokoties pīpēt
un veļu zupiņu vārīt

1986

Tas, kas apzinās savu nevainību, nelabprāt pazemojas līdz attaisnojumiem.