Pļavnieku bērzi

man ļoti žēl
bet Pļavnieki ir tāds
kā hotelis
kur milzums mīkstu cisu

un es kā viesis
apkārt vazājos

kā sasadzēries dzelzbetona misu

brauc maisīklas
pa Kazakova ielu
un tvertnēs lēni
jaucas drūmais betons

nē puišelīt
tu labāk nevaicā
kamdēļ es birztalā
pa galvu kaklu metos

man ļoti žēl
bet labākais no visa
kas manā dzīvoklī
ir skats uz dažiem bērziem

tie dullie aug vēl
dullie tiešām aug

tur ganās večiņas ar saviem mazmazbērniem
un dvēsele avarē
un dogi dzejas grauž

mazs runcītis par mūsu laikiem pauž

Pļavnieku kaķis

pēdīgās kaķenes tuvumā nav
padzīts un apmaldījies es klīstu
un savā dzejiskajā kliedzienā
ielieku dvēseli visu

jaunajā dzīvoklī ielaida mani
laimes nesējus vienmēr dzen projām
pagrabos guļu no miskastēm ēdu
acis pūžņo
es eju bojā

„Šim dzīvokļa saņēmējam ir jāatdod
savas tiesības kaķēniem pērniem
un cietumā jāiet”
es domāju klupdams
pār līķīti rītā
kad eju staigāt ar bērniem

„Velci, tēti”

mums Pļavniekos ir kalns
(kur vecā izgāztuve
ar stāvu pēkšņi izbeidzas)

mums Pļavniekos ir kalns
bet tālu
puika mazs
un māsa arī
vienas ragavas
un striķis rokā
brāli māsa sēdi
un „velci tēti velci tēti velci tēti”

„Wer reitet so spät durch Nacht und Wind?
Es ist der Vater mit seinem Kind”*
kā izteicies Gēte
slīd kājas pa sniegu
bet soli pie soļa es cītīgi lieku
bet kas man var pateikt uz priekšu vai tieku

var atkal uznākt kāds Nacht und Wind
nebēdā tēta soļi vēl dimd

un snieglapiņas no sniegrozēm lido

tie bērni ir lielāki
viņi jau slido
(tie bērni ir lielāki
viņi ceļ metro
un vaid pa sapņiem un sapņo par retro)

nezvalsties brāli
māsiņa sēdi
„velci tēti” un „velci tēti”

„Wer reitet so spät durch Nacht und Wind?”
tēta pakavs pret akmeni šķind

pelni un pumpuri tavās acīs
maigas kā ziedlapiņas tev lūpas
Pļavnieku dvēsele
Rīgas daļiņa
tavā priekšā es nokrītu kņūpus

visādi gadās
un visādas uzceļas
mājas –
bet kuram tad negribas platību

kurš mani pievāks
un kurš mani mierinās
ja es no tevis piepeši atkrītu?

nakts visam uzkrāvās kā ļoti smaga sieva
un azotē man murmināja zvērēns

„es tevi vedīšu uz dziļiem biezokņiem
Kur uzglūn purni – vienmēr tērpti sērās”

un tā mēs aizgājām un tagad raudāt gribas
par mūsu nīcību aiz lielas ziņkārības

FABULA

„Es jūtos tik veca,
tik mitra, tik slima,”
sērkociņiem
sacīja prīma.

„un kas tu man esi,
vai laime? vai nāve?
Vai tu mani nogalini
vai žāvē?”

tā nervozi tērgā
ikviena prīma,
ko sērkociņš
klusēdams aizdedzina.

1984

es neatsakos no draugiem
arī tad ja tie dzer

es neatsakos no gaismas
arī tad ja tās nav

es atceros būdas tumsā
līķbālos aveņu stiebrus
tie noteikti ilgojās saules

es negribu nodot biedrus
ko dzīve ir izdzērusi
sausus kā vītušus ziedus

1986

cik saldi nobrēkties
pie tavas kurlās auss
ka it neviens
vairs negrib tevi nīst

tad atbilde
kā dārgu ziepju putas
uz tavām lūpām
burbuļo un plīst

kā dārgu ziepju –
grūti dzīvot tīram
ja visa vēsture
viens sūdu okeāns

jau susē susē...
deso Pāns
viņš grib būt nemirstīgs –

tad jābūt lielam vīram
kā tu kam bauroju
pie aizaugušās auss

1987

VĒSAIS DZEJOLIS

Mūsu dvēselēs polārā ziema
un es pat negribu iemācīt tev
kā to pārlaist
šo polāro ziemu
ņem kaut vai lāsteku skaliņus šķel

Mēs esam tīnīšu vētrasputni
izteicam vārdos ko viņi ar frizūrām
nemeklē kvēlošās oglītes skatienā
nemeklē siltumu gaišajā glazūrā

Neaplauz zobus ap ledaino skaistumu
nemeklē Arktikā remdenu ūdeni
klausies tik vēso un ritmisko mūziku
uztraukties vajadzēja rudenī

1986

LIELĀ UGUNS

1. Pusaudzis

Tikai liesmas; es neredzu vairs, kas deg.
Pārāk vēlu atskrējis
pasulē esmu.
Manis pēc. Varu jau baudīt šo skatu.
Ļaudis ar spaiņiem nespēj man pateikt, ko dzēš.

LIELĀ UGUNS

1. Vecis
Tikai liesmas; vairs neatceros, kas deg.
Vēl arī liesmu viesulis man uz kakla.
Vēl arī šautrām jāiešvirkstas manās acīs.
Vēl viena pastardiena atkal man jāiztur.

LIELĀ UGUNS

3. Orators
Biedri, to, kas te bijis,
mēs būvēsim tagad no liesmām,
jo, pirmkārt, kvēlāk jau nevar,
otrkārt, degdams nedegs, treškārt,
liesmas visādi vijas, tāpēc
varbūt mirkļiem būs jaušams
arī tas, kas te agrāk bija, -
sazin kas, bet veidolā cēlā.

SABIEDRISKĀ TRIJOLĪTE

es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
kaut padomnieki manu pauri knābā
es drusku pacīnīšos arī citu labā
es nelūrēšu tikai savā nabā
kaut no tiem padomiem man bieži gribas vemt
es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt

VĀZE

Kāds iztraucēs mani; es nosviedīšu
zemē šo vāzi. Bet glīta gan
tā varēja izdoties – velim kur ielikt
neplūktās pīpeņu lapiņas. Tumsā
nevar saredzēt švīkas,
ar kurām šo vāzi rotāja bērns.
Ceļā no bērna uz veli
ir plīsusi kārtējā
vāze.
Ceļā no sāpēm uz sāpēm
ir zibsnījis dīvains zieds.
Visiem kopīgā pļavā es gausi sakožu zobus.

1986

drīz jau būs pumpuri
sataisies vecīt
atpakaļvilcieni
arī vairs neies
balle ir beigta
un dodas pie miera
tavi līdzpilsoņi
kā smejies
balle ir beigta
un apglabāta
un pēdējo buču
tu nogulēji
vagona durvīs
parādās draudīgs
kontrolieris
kā pogu lējējs
vagona durvīs
parādās sapnis
parādās liktenis
mutīgs un lecīgs
balle ir beigta
ziema ir cauri
drīz jau būs pumpuri
sataisies vecīt