PASAKA PAŠAM

Citi Visumi gaismu mums dod.
Saule ir neliels iluminators.
(Nule šīs patiesās gaismas ausainais
Luminiscēja tev matos.)

Zvaigznāju plaisas,
no kurām līst gaisma,
viņiem šķiet šķirbas, kas jādrīvē ciet.
Neraža taisni,
pa visādām Saulēm
labums tek projām un tumsībā iet.

Citi Visumi gaismu mums dod.
Saule ir neliels iluminators.
(Nule šīs patiesās gaismas ausainais
luminiscēja tev matos.)

Ačgārna pasaule.
Visums tiem spožs tāds.
Zvaigznes un paši
tik melni, ka drausmas.
Laikam tur dzīvo, kam nepatīķ ausainais,
Nepatīk mūsu ausmas košās.

VELTĪJUMS SENLAIKU ZEMNIEKAM

skaties – tas akmens
tas pats
kurš viņlaik bij tava seja
skaties – tas akmens
jā tas
smejas un smejas un smejas

un es viņam iesmejos līdzi
un drīz visa telpa dārd
skaties – tas akmens
tas pats
viņam vēl ir tavs vārds

bet piemineklis viņš nav
viņš lielceļa malā tup

un mūsu mūžības jēdziens
pār viņu
kā kleinkājis klūp

1985

TĒLNIEKIEM

Laukakmeņu kapela spēlē
ledus laikmeta smagnējās dejas.
Nekustība ir viņu valsis.
Viņi nelēkā. Viņi slejas.

Neizteikt viņus. Kā zirnekļi tekalē
visi, pat smagākie valodas verbi.
Vasaras vakars. Nojautas raisās.
Kājas no akmens. Neplīvo tērpi.

Skaties, tu apsūno. Pamatīgs, varens –
re, kāds tu dejojošs akmens esi.
Tevi vairs nebradā. Drīz jau tev garām
jaunekļi degošas lāpas nesīs.

Tu būsi varens. Pārakmeņojies.
Lai dzelzbetona tauriņi smejas.
Nečirksti, sastingsim mūžīgā liecībā,
desmittonnīgā balles dejā.

taciņas malā
aug iededzies dadzis
sunīši glūnīgi
virina acis

un tiklīdz tu kādam pieķeries
līdzpilsoņi ceļ traci

1985

cilvēku vārdi kā stabiņi glīti
drūzmējas manā galvā
stāvus
kā japāņa uzrakstīti

tie ir no piemiņas plāksnēm
vai atmiņu sojas plātnēm
un tādi ko tūlīt pie sienas
bet es viņus nešauju vēl
bet es viņus nešauju vairs

vēsture visus ienaidniekus
nebūt vēl atdzīvinājusi nav

kālab mēs tiem –
no piemiņas plāksnēm –
liekam tukšumā šaut un šaut?

1985

EKSKURSS ĢEOLOĢIJĀ

velti ložu bite spindz
te ir klints
un tikai klints

te ir tikai zemes krokas
mūžu krokas
tautu krokas

citi saka līdzenums
tak ir labāk zināms mums

te zem pļavas
te ir klints
te zem ādas
atkal klints

te vēl nebrūk
te vēl stingrs
ja ne šeit
kur tad ir klints

tur kur staigā dažs no mums
kārtīgs cilvēks neies
piesardzības malduguns
plīvo vēl
kā smejies

naktstauriņš kā dūre sit
spuldzi –
boksa bumbieri
skapī brīdinoši kāsē
jaunais tīrais mundieris

pēkšņi piesardzīgais kāss
aizdegas kā bērza tāss
un kā laimīgs jampampiņš
mirkli dejo naktstauriņš
---------------------------------
uguns noraustās un dziest
atkal valda baigais miers
drūmus vīrus ejam redz
tumsa ziemas ceļu sedz

DRAUGI UN PAZĪSTAMI I

man gribas iztēloties kā tie abi dzīvo
cik tērē mīlestībai
cik mēdz izdot nāvei
cik aklu glāstu tiem uz grāmatiņas
vai viņa rudeņus krāj melnā tīkliņzeķē
cik viņi iekrājuši
ko var atļauties

- tie daudz var atļauties
ir zilu izmisumu
ir pašas nāves pieskārienus biklos
ir smieties smieties
krist ar galvu stiklos
un piecelties kā svinīgs sēru foto
virs atvadvārdu restēm

- un arī bērni viņiem tādi paši

1986

DRAUGI UN PAZĪSTAMI II

es viņu pieskaitu pie ļoti labiem ļaudīm
ir ezers ciet un saulē dzirkstī ledus
es kamaniņās savas bēdas vedu
lai ezervidū pabāztu zem ledus
jo dzīvo atmiņās man viens no labiem ļaudīm

kad es tā izsakos par ļoti labiem ļaudīm
nāk vējš no ezera un sirdīgs matos klūp
no debesīm jau krāsa nenoplūk
tur nokļut var ir tad ja bieži klūp
bet visiem nestāsti par ļoti labiem ļaudīm

1986

KUR TIE GADI

Pilsēta ir krūmājs. Lielie zari ir ielas. Mazie
zariņi mājas. Lapas ir dzīvokļi.
Es zinu, ka blakus krūmā dzīvo mans
klasesbiedrs. Es neesmu viņu saticis kur tie gadi.
Bet es nezinu viņa zariņu, nezinu viņa lapu.
Kādu dienu Lielais sēņu vecis nospiedīs Lielo
sēņu pogu. Mūsu krūmi pārvērtīsies par sēnēm.
Nē, tas nav teikts.
Bet ziema tomēr pienāks tik un tā. Visiem
krūmiem nobirs lapas.
Un tad es to iespēju viņu satikt varēšu aplūkot
tīri abstraktā plāksnē.
Zari kā zari, mājas kā mājas. Un trepju telpas
bez dzīvokļu durvīm. Un lifti ar nenumurētām
pogām.
Un cilvēki, kurus es nepazīstu, staigās pa
taisno caur plānajām sienām.

Ek, nopūta dabū spārnus un lido uz siltām
zemēm.

1985

HOSPITĀĻU IELA

un tumšās parādenes daiļā
zudi tu
vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas

bet neesmu pēc dailes nācis šeit

es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
tur bija kādi pieci vienuviet
ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets

bij polši pievesti
tie bīdīja priekš viena
jo bija vienpadsmit
un bija brīva diena

es izlikos ka viņus nepazīstu
(es, rēta, izlikos, ka dzīstu)
es muku bodītē un pirku desmit olas
es viņus pazīstu
tie ir no mūsu skolas
es negribu šais dzīrēs piedalīties
es nezinu kā pieņemts
kā ir tad
kad mātes fabrikās
un tēvi kaut kur dropē
un izveidojas griezīgs plakans stils
aiz kura slēpjas citādākas rētas

lai piedod labiņie
kas šajā ielā dzīvo
un savu labumiņu
rāda katru dienu

bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls

viens no tiem čaļiem
vecs un gluži bāls
varbūt ir dzejnieks –
visu mūžu raksta
ar piedulķotām asinīm
uz bruģa
tādas dzejas
kas liktu visam apstāties

un mājas truli raugās
tiesneši rok dārzus
ir brīva diena
vienpadsmit
un lāsts

1986

Eu, Rīga, azote siltā –
kad ledainie vēja pirksti
iespraucas tevī
dziļi,

mums visiem ir jānodreb.

Tas atkal ir sliktais laiks,
un, vīsties vai nevīsties, skumji,
un, nīsties vai nenīsties, sazin,
kā labāk.
Virs Daugavas migla. Un līst.

It kā vasaras nebūtu bijis,
it kā nebūtu viņas pēdu
siltajā zemē starp tavām krūtīm.
Nopūtas tikai. Un šķavas.

Eu, Rīga, azote siltā –
kad mani ledainie pirksti
atkal rakņāsies tevī,
nesit man pārāk stipri.

PĻAVNIEKI

tālo zvaigžņu trajektorijas
melnie Visuma caurumu trumi

un manas dzejiskās alegorijas
tumšas kā biznesa noslēpumi

atgāzis galvu es Pļavnieku debesīs
raugos
un mati nakts vējiņā virmo
zinu ka zvaigznes
neviens Klāvam nenesīs
jāpūlas pašam
un tas ir pa pirmo

dzejoļu ķieģelīši un bloki
cits pie cita kārtīgi kraujas
zvaigžņu mūzika
oki – doki
viss ir labi
ja iedvesmots raujas
aprēķināmas top trajektorijas
uzveicami šķiet Visuma trumi

un manas dzejiskās alegorijas
skaidras kā biznesa noslēpumi

Pļavnieki

te kādreiz govis ganījās
vēl tagad ragulopi
gar veikalu kā māži sīkā riksī tek

ak noskretušās apjukušās govis
te tagad liela celtniecība noris

vai redzi, kustoni:
tur tagad pāli dzen
kā mietiņu
kas tavas ķēdes galā

tur piesies daudzus gudrākus par tevi

tie mirkli grozīsies
pa vējam nolieksies
un bērnu balsīs apsveiks paši sevi

Pļavnieku vējā

betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
un ar izbrīnu
pavadoņi
novēro visu kas Pļavniekos noris

piebrauc viens dzejnieks
un izlien no vāģa
liekas tiešām cienījams skats

tikai dvēsele sen jau
uz knaģa
nevar būt ka viņš nenojauš pats

betona biezoknī svilpo kāds Pāns
decibeli no stabules nāk
restaurators
kāds poļu pans
drusku pēc Polijas ilgoties sāk

betona sienās dzied armatūra
kā sarkankarogots matrožu koris
Pļavnieku vējā
Pļavnieku vējā
šūpojas svilpotājs dzejnieks un polis
dzīvība ilgojas komforta skavās
pīķi un erceni Pļavnieku kavā