Un es iemetīšu punktu debesīs –
Akmeni.

Un es nevienam putnam netrāpīšu.

Jo tiktāl mums spīdēja
kāda cilvēka mūžs.

Un es zinu, ka punktu viņš pats
nebija domājis pielikt.

1985

KAD JŪSU AUSAINIE SKUMS

kad jūsu ausainie skums
es atlidošu pie jums

kad lapas no kokiem birs
kad zāle klusītēm mirs

kad naktis kļūs bezgalīgas
un dienas būs nemīlīgas

kad dzīve no sāpēm raudās
kad nebūs ne kripatas naudas

ko astoņus kustoņus pirkt
kad cerības peļķēs mirks

būs ausainie kopīgi mums
es atlidošu pie jums

1985

lūk pūlītis pilsētas centrā
ar ugunsrijēju centrā

kā pārakmeņojies es –
(viens no šīs trijotnes –
Iztēle, Neprāts un Es)
skatos uz kāro rīkli

ačgārnais Prometej
samazinātais klopster

tavi joki tik stulbi
ka neviļus uzmācas raudiens

arī bez tevis var nodzist
ačgārnais Prometej

1987

burvīgi

prusaku orķestris
spēlēs
spārnotās raķešu dzērvītes
dancos

saplaks Rīga kā iztukšots
maks
šos pekstiņus nezināja vēl
Čaks

svētīgi iraid šie ūsainie zvēriņi
viņiem tā nākotnes valstība pieder

zem viena jumta man dzīvot gods
ar civilizāciju nākamo

1987

starojums tavā sejā
nāca no maldu guņa
aiz loga zem ābeles zariem
iesāka gaudot kuņa


ak labo nodomu spožum
tu esi bēdīgi īss
novēlots kuņas kauciens
zvaigžņotās debesīs

1987

VILKS!

*
romieši
ja pasaulē būs palicis
tikai viens vienīgs vilks
ja krustojot šo vilku
ar dažādu sugu
kucēniem

iznāks viss kas
tikai ne vilki

romieši mums to nepiedos

es neieteiktu
kaitināt romiešus

*
vilka tagadne

tā cieš
no totāla
ieroču un munīcijas
trūkuma

*
nākotne

normālos apstākļos
cilvēks
dzīvos ilgāk nekā vilks

bet var gadīties
ka vilks
vēl nebūs paspējis
iznīkt

1987

tur kur vilcieni lodā
kur velkas tie ledainā naktī
šīs zaļās un netīrās sliekas
kur klabinādamās lien

dzelzceļa malā sapnis
pakārts šūpojas vējā
sasalis galīgi ciets
ka cilvēku nosist var
lai nu tā nenotiktu
pasauksim Santa Klausu
lai paņem līdzi un ilgi
vēsumā uzglabā

1987

NEVICINĀJOS BET SLĪKU**

Kaut mironī neklausījās neviens,
Šis vilka balsteli sīku:
Es saucu, bet nedzirdējāt jūs,
Un nevicinājos, bet slīku.

Jā, viņam patika āvīties,
Bet tagad nu beigts gan.
Bij ūdens par aukstu, un apstājās sirds –
Tā viņi teica.

Ak nē, nē, nē, ne aukstāks kā citkārt
(šis gulēdams savu vilka).

1986

ŠONAKT NAV MIGLAS

Šonakt nav miglas es veros uz bākām
mēs papīru vergi arī tā mākam
palīdzēt – katram gadījumam –
jebkuram kuģim vai radījumam
doties ostā vai doties dzīvē
doties brīvībā doties nāvē

vai sažņaugtām rokām uz balkona stāvēt

1987

ko lai mēs darām
garām un garām
netverams mūžiņis
zibināt zib

kritām i pirmskatā
diktāk vēl karā
stipri vēl garā
kurš aklis kurš klibs

ko lai mēs darām
gar acīm tik zib
dzīvīte dara
kā nāvīte grib
nezibi nezūdi
sīciņā zemīte
veļi vēl redzīgi
skatīties grib

naktīs un atmiņās
maziņas lampiņas
kustas pa kapiem
un zibināt zib

tie ir tie vīri
kam simt kam simtpiecdesmit
vīri kas tēviju
dibināt grib

kritām i pirmscarā
diktāk vēl carā
stipri vēl garā
kurš aklis kurš klibs

daudzi mēs darām
ko zinām ko varam
kamēr vēl mūžiņis
zibināt zib

šausmas cik dienā
nav jāredz to lampiņu
kuras ne nojauš
ne zina ko grib
ko lai mēs darām
gar acīm tik zib
dzīvīte dara
kā nāvīte grib

skatieties tumsā
ai skatieties tumsā
mirstošie mirdami
uzzin ko gribēt

dzīvot un dzīvot
pa īstam un taisni
un spožāk un zibēt
un zibēt un zibēt

to lai mēs darām
ko iesacīs viņi
mūsu miljoni –
jāņtārpiņi

mirušie tiesu
taisnīgi šķir
cilvēks top gudrāks
mirdams
tā ir

1985

8 NEĻĶES

es nesu šīs astoņas neļķes
gar sapņainu mīlnieku logiem
gar alkainiem dzīves logiem
kur drēbes kā ledus iet

šīs astoņas astoņas neļķes
tik vārīgi pastieptā rokā
lai redzētu skatulogā
cik jocīgs es šķietu un lieks

un tomēr ir jāizbrien cauri
gan žļurkstošu elsienu purvam
gan asignāciju lietum
kad jātur kabatas ciet

caur divkošu sārtajiem sviedriem
cauri godkāres murgiem
jo ar astoņām neļķēm
tikai tā varu iet

un kad es nonākšu galā
es drīkstēšu nolikt šos ziedus
jo graši man būs uz acīm
vien tālab lai slēgtu tās ciet

1987

DABA ŅEM ELPU CIET

Daba ņem elpu ciet.
Zāle kā neprātā aug.
Bet nav viena cilvēka pļavā...

Nuja...
Viņš ir miris jau.

Un skatos kā daltoniķis
uz dabas orģijām apkārt.
Kur junkurs? Kam netramda peles?

Nuja...
Sen jau ir pakārts.

Sazaļo, zaļā vasariņ.
Cilājies, viļņojies, lauks.
Es gan šo burvību nejūtu...

Nuja.
Esmu jau auksts.

Dvēselē džinkst un džinkst
Kāds brutāli pārrauts vads.

Izkapti atvēzētu
fiksē bezjūtu acs.

kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles
atkal sapnis kā jorģīne zied

mani draugi caur tīkla acīm
brīžiem itin svabadi iet

1987

Klusē. Nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
Bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpenē.

Pazemotais galvu cels, un apmānītais gūsies.
Veltīgi es agrāk melsu: mūžam neatgūsies.

Dvēseles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
Būvē droši uz tā krama vienu stipru namu.

naktstauriņi grib iekšā
dvēsele grib – kaut kur

nakts grib spokus pa krūmiem
nazis protams grib durt

nazi tev apaļš gals

ej un cīnies ar klaipiem

bet dvēseli pasūtīt nevar

tā naktstauriņi grib iekšā

1986