Atvadas
Lūk –
šī ir tā vieta,
kur reiz man bij stāvēt
degošām pēdām.
Kur reiz man bij smilkstēt
kā pamestam sunim,
kam iespēris saimnieks,
paejot gaŗām.

Šī ir tā vieta,
kur tagad vēl jūtu
smiltis, mitras asarām,
lipām pie pirkstiem.

Šī ir tā vieta,
kur atgriežos brinā –
vējš, dzēsni pelēcīgs,
aizslaukā pēdas.

Putns
Tai rītā aiz mana loga dziedāja putns,
Tikko atmodies putns,
atmodies putns,
vēl pirms rīta gaisma bij paspējusi
pašķirt lapas kokiem,
ziedus puķēm,
nobārstīt rasu no zara un
uzsmaidīt zemei.

Tai rītā aiz loga dzieāja putns,
sviezdams savas dziesmas gaviļu smailes
cauri pirmjai pirmsaules krēslai,
cauri plauktošo zaru čemuriem,
sviezdams savas dziesmas gaviļu prieku
kā pūkainas viņu šļakatas pretī
pirmjai rīta gaismai.

Vientulība
Lēnam visas lietas ievelkas sevī,
it kā blāvos,dziedošos gliemežu vākos.
Visas ēnas atkāpjas saules priekšā
un pazūd plūstošās smiltīs....

Lēnām vien visas lietas
izgaist un pazūd,
un tukšumā roka kāda trīsošiem pirstiem
tveŗ smilgas drebēšanu,
ēnu pāri pierei, lūpās slāpi:
–kur tu esi, kur slēpies?

Klusumā atbalss kliez:
–nav neviens.

Reminisences
Redzu tavu pēdu nospiedumus
uz akmeņem karstiem,
un tavu ēnu pāri viļņiem.

Tas kadiķu krūms,
ko tu allž paglāstīji,
ir paaudzies krietni,
bet jaunais bērzs
noslīcis sen
ūdeņos,smagos un augstos.

Varbūt mēs visi tā slīkstam,
kādasbezdalības gaidās.

Kāds portrets
–Esi mans viesis,lūdzu,
aiz šīs gludās,ledainās sienas.

Tev paies ilgs,ilgs laiks,
gaŗas dienas,
tev nebūs stundas
merīgas nevienas,
tev nēbus naktis,
nebūs dienas,
kamēr tu atminēsi,
kas slēpjas
aiz šīs spožās liedus sienas.

Tā bija vēsts
tavās acīs un balsī–
neskarŗies tuvāk
šai liedus sienai.

Izskaņa
Jau sen visi logi un durvis ir ciet,
izdzēstas spuldzes,
un svecēm izpūstas liesmas,–
bet mēs vēl runājamies.....

Šai telpā sen nav neviena,
bet mēs vēl runājamies:
par jūŗas šalkonņu tālo
un putniem,kas aizlido pāri
tālajā krastā.

Šai telpā vairs nav neviena,
bet mēs vēl runājamies:
par dziesmu,kas izskan vējos,
par baltajām margrietiņām
un rudzu puķēm pļavā,
kas kādreiz šūpojās brīvajos vejos.

Tai telpā vairs nebij neviena,
bet mēs vēl runājamies....
Varbūt kādā tālā elpā
skan atbalss un neizdeiest.

Varbūt mēs vēl runājamies....

Māsas dziesma
Aiz vārdos klausos,
aiz dziesmas dzirdu,
aiz skaļām tērgām,
aiz klusa čusksta–
aizjūŗas balsi.

Dzikst masas vainags
bezzvaigžņu naktī,
skan brāļa pieši,
kumeļu valdot,–
kad nāks mūsu stuna?

–Vai mani pazīsi,
putekļu nastu
nometot pleciem
lielajā dienā?

Vai mani apkamsi,
skumja kad nākšu
atdot tev savu
mirušo sirdi?

Pēdējais cirtiens
Nu veļu miglājā redzu–
mans ceļš,mana grūtā cīņa,
viss ir galā.

Kaut man netrūktu spēka mierīgi
nolikt bruņas,šķēpus un bultas.
Kaut man pietiktu spēka
neslēpties
vairs
no savām bailēm,
bet iziet vaļējām acīm
pretī pēdējām cirtienam:
tas būs nāvīgs.

Sēnalu laiks
Šai ir sēnalu laiks–
sīkas domas,vārdi un darbi.
Pāri visam pūš vējš
nīcības vējš.

Šis ir tukšuma laiks–
lieki vārdi,nedzīvas sirdis,
drauga blēdīgā melē.
Pāri visam pūs
tukšuma vējš.

Šis ir tukšības laiks–
saulei acis izdūris astronauts,–
bezzvaigžņu debess,
bezdieva zeme,

pāri visam pūš
mūžības vējš.

Marta īdas
Sariet no marta Īdām!
Raugi,
vai aiz muguras tevi
ar smaidu negaida
dunča dūrines smails?
Ar smaidu–
Marta Īdās.

Varbūt tava labākā drauga
togas krokām aizslēptā rokā
duncis gail–
ar smaidu.

Bet tev nav bail.....
Tu redzi tikai slavas vainagus,
karogus plāndamies,
un to ceļu,
kur tavi kaŗa pulki
un sapni ies.
No drauga rokas nav ko baidīties....

Sedz pāri sapņu togu
lauriem vītušiem–
vairs nesapņo,vairs nesapņo
par tiem:draugs paceļ roku
nāves sveiciniem.–

Maskavas cirkus
Cirkus!
Maskavas cirkus!
Vējo sarkani karogi,
trompetess sauc!
Nu tik steigties un skriet–
mute,acis vaļā,
prātiņš ciet....

Sprostā Maskavas vilki kauc–
acis žilbina plūdgaismas prožektori,
kūleņo klauni,
augšup
triecoties trapeces dūc,
bet greznajām ložās sež
stulbi auni–
kamēr arēna,izkāris mēli,
priecīgi lācis rūc...
–Būs varens cirkus!

Sausā zeme
Mana zeme ir sausa–
tas rīts,kas solījās,
bet neatausa–
tas vēl nāks.

Nāks pēc rudens gausa,
kad visiem mums būs tukšot
sava posta malku sausu.

Rīta gaisma,ko gaidām,
ir tik gaisa,tik gausa...
Ja nenāks lietus
un zeme vēl ilgi stāvēs sausa,
aizdziedās kraukļa ķērciens
mūsu dzīvības slāpes.

Pavasŗa motīvs
Pasvied gaisā
pērno zīli–
un ķeŗ!Visapkārt murkst,
purkst un šņurkst?

Sivēns rožains
vircas paltī ņurkst!

Aiz sētas plaukst saulē pienene–
pirmā šai apriļa diena!
Saulei trīs izbrīnā skropstas:
kā gan lops tas–sivēns–
var vārtites draņķī tik priecigs!

Priekam kadreiz dīglis
ir necils un ciecīgs–
tālab–esi kā sivēns priecīgs!

Pavasaŗa motīvs
Pasvied gaisā
pērno zīli?
un ķeŗ!
Visapkārt murst,purst un šņurkst–

Sivēns rožains
vircas paltī ņurkst!

Aiz sētas plaukst saule pienene–
pirmā šai aprīļa dienā!
Saulei tris izbrīna skropstas:
kā lops tas–sivēns–
var vārtities drņķī tik pricīgs!

Priekam kādreiz dīglis
ir necils un cacīgs–
tālab–esi kā sivēns priecīgs!

Spēka vīra dziesma
Patiesi,esmu varens vīrs,
un sāku
čāpot–
vievs,divi,trīs!
Un ja vēl kādu šaubas mūc
tad ziniet–
Ješkiņš ir mans vārds!

Uz tēva sksausta
uzsēdis es valdu pasauli,petiesi!
Kur drošak vēl,
kur labāk vēl,
neviens tik augstu nepaceļ!

Bet kad ar savu mazo ķepu
es metos rāpus–ļipu,ļupu,
neviens man nav tad līdzinieks–
man čāpot rikšiem tīrais nieks!

Patiesi,esmu speka vīrs,
un smaidiņs man ir gaišs un tīrs.