Apsveikuma pantiņi

Dzīvot tikai sev - ļaunprātība.

Nevis tas ir gudrs, kas spēj atšķirt labo no ļaunā, bet

gan tas, kas no diviem ļaunumiem spēj izvēlēties mazāko.

Tā pat kā klusums ir jebkura trokšņa neesamība, kailums -

apģērba neesamība, slimība - veselības, bet tumsa -

gaismas neesamība, tā arī ļaunums ir labā neesamība, nevis

kaut kas tāds, kas eksistētu pats par sevi.

Par ļaunumu saucas gan tas, ko cilvēks nodara, gan arī

tas, no kā viņš cieš. Pirmais - tas ir grēks, otrais -

sods... Cilvēks izraisa ļaunumu, kuru pats ir vēlējies, un

cieš no ļaunuma, kuru nav vēlējies.

Gadījumā, ja ļaunums neeksistē, tad pašas bailes no

ļaunuma ir ļaunums.

Lai ļaunums triumfētu ir nepieciešams vienīgi tas, lai

labi cilvēki sēdētu rokas klēpī salikuši.

Atrast ļaunuma cēloni ir gandrīz tas pats, kas atrast

zāles pret to.

Bez ļaunuma viss būtu tik pat pelēcīgs, cik pelēcīgs ir

kaislību pamests cilvēks, nesavaldīta kaislība - ļaunums,

bet šī pati kaislība ir arī enerģijas avots, uz priekšu

dzenoša liesma.

Kas dara ļaunu, ir nelaimīgāks par to, kas no ļaunuma

cieš.

Pasaulē ir daudz kā tāda, kas būtu jāmaina, bet pastāv

šaubas, vai pasaule bez ļaunuma būtu piemērota dzīvošanai.

Mums ir jānonāk pie atziņas, ka, vai nu dievs grib, lai

ļaunums nebūtu pasaulē, bet nespēj to panākt, vai arī spēj

, bet negrib, vai, pēdējā varbūtība, grib un spēj. Ja viņš

grib, bet nespēj, tad viņš nav visvarens, bet nevarība

nevar būt dieva atribūts. Ja viņš var, bet negrib, tad tas

liecina par viņa ļaunumu, bet ļaunums nevar piemist

dievam. Ja viņš gan grib un var, šīs ir vienīgās īpašības,

kuras mēs varam piedēvēt dievam, tad kāpēc šajā pasaulē

pastāv ļaunums?

Neviens par sevi neteiks: es esmu ļaundaris.

Daudzus, kas dara ļaunus darbus, attaisno viņuieņemamais

amats.

Nedari ļaunu nelaimē nokļuvušam cilvēkam - un tevi pašu

neskars ļaunums.

Ja šajā pasaulē nebūtu ļaunuma, cilvēks nekad neaizdomātos

līdz dievam.