Apsveikuma pantiņi

Viss sabrūk, viss tiek no jauna salikts, mūžīgi darinās tā

pati mūžības ēka. Viss šķiras, viss atkal satiekas; mūžīgi

paliek sev uzticīgs būtības riņķis.

Nepierodi pie labklājības - tā ir pārejoša, tu, kam pieder

- mācies zaudēt, tu, kas laimīgs - mācies ciest.

Katru reizi, kad skatāmies uz lietām no citas puses vai

citām acīm, mums liekas, ka lietas ir mainījušās.

Laimē - ieturi mēru, nokļuvis nelaimē - esi saprātīgs.

Mēs žēlojamies, ka viss mainās, nekas nepastāv, uz neko

nevar palaisties! Bet, vai tad nebūtu vairāk iemesla

žēloties, ja tiešām nekas nemainītos, viss pastāvētu un

mēs zinātu un varētu paļauties, ka tas pastāvēs? Vai tad

nebūtu beigta visa kustība un darbība? Vai nebūtu

apnicība? Un beigās vai tā nebūtu nāve? Un no nāves un

nekustības sastinguma mēs taču visvairāk baidāmies? Vai te

nau pārpratums? Domu neskaidrība? Varbūt mēs vēlamies abus

reizā: kustība un nekustiba?

Visas lietas jāieskata tikai kā pārejošas parādības, kam

paliekošas vērtības nau. Bet toties augstāk jāieskaita

visu lietu vērtība un ašāk un dziļāk viņas jāizjūt, jo

viņas neatkārtojas.

Pēc laimes nāk nelaime, pēc nelaimes - laime. Nav

nepārtrauktas nelaimes, nav nepārtrauktas laimes.

Veiksme nav prieka vērta, neveiksme - skumju: viss ir

mainīgs un nekas nav no cilvēka atkarīgs.

Katrs putns savā ligzdā saimnieks.

Kur mūs mīl - tikai tur ir mūsu dzimtais pavards.

Sešdesmit gadu vecumā cilvēks sāk apzināties mājas pavarda

vērtību.

Māja - celtne, kas domāta kā dzīves vieta cilvēkam, pelei,

žurkai, prusakam, mušai, moskītam, blusai, bacilim un

mikrobam.

Tā māja laba, kurā labi iemītnieki.

Kamēr sieviete klāt neķersies, mājai par māju nekļūt.

Putniņš, no ligzdas izkritis, lēti vairs atpakaļ netiek.