Apsveikuma pantiņi

Prātīgi dara tas ceļinieks, kurš ņem savā ceļā tikai

visvajadzīgāko nesamo līdz. Tā dari, cilvēks, tu arī savā

dzīvē, jo veltīgas lietas nospiež nesēju arī veltīgi un

arvienu vēl jo smagāk nekā pat vajadzīgās.

Saimniekam manta nav vajadzīga tik daudz, kā mantai

saimnieks.

Kur ļaudis sakrājuši dārgas mantas,

Tur nerimst ķildas ģimenē un valstī.

Dievs raugās nevis uz mantu, bet sirdi.

Ja manta vairojas, tad vairojas arī tie, kas to apēd, un

kāds labums tad tam, kam tā pieder, kā tikai acīm

paskatīties?

Bet katrā ziņā, ja Dievs kādam cilvēkam dod bagātību un

laicīgu mantu un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka

viņš var to baudīt, vai ņemt no tā savu daļu un pat,

neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir

Dieva žēlastības dāvana. Tāds tad daudz nedomās par savu

dzīves dienu īsumu tāpēc, ka Dievs viņa sirdi apdāvina ar

prieku.

Labāka ir mazumiņš ar tā Kunga bijāšanu nekā liela manta,

kam nemiers un raizes klāt.

Manta neko nepalīdzēs tā Kunga dusmības dienā.

Viens labprāt piešķir no savas mantas, un tomēr viņam

arvien vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un

tomēr kļūst arvienu nabagāks.

Dažs lielā mantā ir nabags, kaut arī tēlo sevi bagātu

esam, un dažs ir tiešām bagāts ar visu savu šķietamo

nabadzību.

Ar bagātību dažs labs var izglābt savu dzīvību, bet

nevienam nabagam nav jādzird nekādi draudi.

Nabadzīgo ienīst pat viņa draugs, bet tādu, kas mīl

bagātos ir daudz.

Kas dara netaisnību nabagajam, lai ar to vairotu savu

mantu, tas nokļūs trūkumā.

... bagātie grūti ieies debesu valstībā,- ne nedzīvās

pasaulīgās mantas pašas dēļ, kas te paliek kā tukšas

nastas, bet gan tādēļ, ka šī nasta ir kavējusi meklēt

mūžīgo, ir atņēmusi dienišķo darbu, rūpes, sviedrus, ar

kādiem nolikts savu maizi ēst, atņēmusi un nesaprotamu

darījusi citu izsalkumu, bēdas, cīnīšanos un trūkumu;

atņēmusi mīlestību, līdzcietību, nesavtību, skaidrību, pat

tiklību un sātību, atstājot vietā visus nāves grēkus:

rijību, nežēlību, skaudību, iekāri, netiklību, dusmas,

pārākumu, pašslavināšanu un lepnību.

Māņticība - vāju prātu reliģija.