Apsveikuma pantiņi

Pie visām durvīm nāve klauvē vienādi.

Vismazāk nāves baidās tie cilvēki, kuru dzīvei ir

vislielākā vērtība.

Rītam cerība, dienai darbs, vakaram miers, naktij miegs,

nāvei - viss.

Ja mēs tik maz zinām par dzīvi, tad ko mēs varam zināt par

nāvi?

Kas nāvi nicina, tas kļuvis iedomīgs.

Apziņu, ka nāve ir neizbēgama, nedaudz mīkstina apstāklis,

ka mēs nezinām, kad tieši tā mūs sagaida. Šajā neskaidrībā

ir daļa no tā, ko saucam par bezgalību un tā, ko saucam

par mūžību.

No žēlsirdības viedokļa nāve ir laba ar to, ka pieliek

punktu vecumam. Nāve, kas apsteidz sabrukumu, ir

savlaicīgāka par nāvi, kas pabeidz to.

Ja mums būtu izvēle: mirt vai dzīvot mūžīgi, tad neviens

nezinātu, ko izvēlēties. Daba atpestī mūs no

nepieciešamības izvēlēties darot nāvi par neizbēgamu.

To, kas cilvēkiem ir zināms par nāvi, nedaudz atvieglo

tas, ko viņi par to nezina: neziņa, kad tā atnāks mazliet

līdzinās mūžībai.

Tas, ko pēc nāves neaizmirst, joprojām dzīvs.

Sīkstulis un cūka der tikai pēc nāves.

Krietns zirgs nobeidzas ilksīs.

Godīgam zvejniekam gultā mirt kauns.

Gada laikā mirušo sarakstu vajadzētu papildināt ar

rubrikām: nokļuvuši debesīs - 33; devušies pie velna -

777; neskaidrības 883 gadījumos.

Nenicini nāvi, bet pieņem to kā kādu labumu - jo arī nāve

ir kaut kas tāds, ko vēlas daba. Jo tāpat kā būt jaunam,

vecam, izaugt, uzplaukt, tāpat kā parādīties zobiem vai

bārdai un sirmumam, kā apaugļot un nest augli, dzemdēt un

pārējās dabas parādības, kas nobriest vienā vai otrā

dzīves laikā,- tāpat arī sabrukt! Tāpat kā tu tagad gaidi,

lai bērni iznāk no tavas sievas miesām, tā vajag sagaidīt

savu stundu, kad tava dvēsele izkritīs no sava apvalka.