Apsveikuma pantiņi

Nepanesamas sāpes un vēl briesmīgākas nāves draudi ir

attaisnojoši iemesli, lai izdarītu pašnāvību.

Izdarīt pašnāvību - gļēvulība.

Mūsu pašnāvnieki diskreditē pašnāvību - nevis otrādi.

Kaut arī pašnoniecināšana ir pretēja augstprātībai, tomēr

sevis noniecinātājs stāv augstprātīgajam ļoti tuvu, jo, tā

kā viņa bēdas rodas no tā, ka par savu bezspēcību viņš

spriež pēc citu spējām jeb tikumības, tad viņa bēdas

remdināsies, proti, viņš priecāsies, ja viņa iztēle

nodarbosies ar citu trūkumu izskatīšanu; no šejienes

cēlies arī sakāmvārds: nelaimes biedri ir nelaimīgā

mierinājums. Un otrādi: jo vairāk viņš būs pārliecināts,

ka vērtējams zemāk par citiem, jo vairāk skums. Un tāpēc

iznāk tā, ka neviens tik ļoti nesliecas uz skaudību kā

sevis noniecinātāji, un cilvēku darbus viņi cenšas

apspriest vairāk tādēļ, lai tos nopeltu, nevis tādēļ, lai

tos izlabotu. Galu galā viņi cildina tikai

pašnoniecināšanu un lepojas ar to, tomēr tādā formā, lai

liktos, ka viņi paši sevi noniecinājuši.

Nekad pašslavināšana nav tik riebumu radoša, cik

pašnoniecināšana.

Tika drosmīgi un pašpārliecināti cilvēki, kas jūtas

pasaulē kā mājās, spēj izmantot tās priekšrocības, ko

sniedz dzīves labumi, kā arī gūt labumus no grūtībām.

Viņiem ir zināms, ka grūtības eksistē, bet viņiem ir arī

zināms, ka viņi spēj tās pārvarēt.

Kas par sevi ir pārliecināts, tas nepazīst baiļu. Bet tā,

kā tas, kas ir nodevies skumju varai, izjūt arī bailes,

liek izdarīt secinājumu, ka varonība un skumjas nav

savienojamas.

Mazzinoši cilvēki vienmēr ir pašpārliecinātāki par

izglītotiem, tikai tumsoņas var pašpārliecināti apgalvot,

ka zinātne nekad nespēs atrisināt tādu vai citu problēmu.

Cilvēks tikai tur ko sasniedz, kur viņš pats ir

pārliecināts par savām spējām.

Kad esi laimīgs, neesi pašpārliecināts, nokļuvis nelaimē

nezaudē pašpārliecību.

Tas, kurš lūdz citu vietā, vienmēr ir pašpārliecināts, kā

jau pienākas cilvēkam, kas tiecas panākt taisnību:

izlūdzoties vai tiecoties ko panākt sev, viņš kautrējas un

kaunas jūtoties kā cilvēks, kurš diedelē žēlastību.

Cilvēks, kas ir nesatricināmi pārliecināts par to, ka viņš

ir ļoti gudrs, gandrīz vienmēr pieder pie to cilvēku

kategorijas, kurai ir maz prāta vai vispār tā nav.

Pašpārliecība rodas no pieredzes trūkuma.

Pārmērīga pašpārliecība kļūst par cēloni lielām nelaimēm.

No nepietiekamas pašpārliecības rodas tik pat daudz

netikumu, cik no pārāk lielas pašpārliecinātības.