Apsveikuma pantiņi

Jo primitīvāka sabiedrība, jo lielāka līdzība tās

sastādošo indivīdu starpā.

Sabiedrība vienmēr atrodas opozīcijā pret cilvēku.

Konformisms tiek uzskatīts par tikumu, pašpārliecība - par

grēku. Sabiedrība mīl nevis cilvēkus un dzīvi, bet gan

autoritātes un tradīcijas.

Pēdējais augstākais sabiedrības mērķis - pilnīga

vienprātība un saskaņa visu tās iespējamo locekļu starpā.

Bet tā, ka šī mērķa sasniegšanai, cilvēka sūtības

sasniegšanai, ir nepieciešama absolūtās pilnības

sasniegšana, tad gan pirmais, gan otrais nav sasniedzams,

kamēr cilvēks nepārstās būt cilvēks un nekļūs Dievs.

Kur nav bagāto, tur nav arī nabago; kur nevienam nav

daudz, tur arī trūkumā neviens nedzīvo.

Sabiedrība atzīst un ciena tikai tās pozitīvās īpašības,

kas pierādītas ar darbiem. Ja kāds grib uzzināt, ko viņš

ir vērts, to uzzināt var tikai no tautas, sekojoši, viņam

jāstājas tās tiesas priekšā.

Līdzeklis, ko pielieto daba, lai attīstītu visus cilvēku

dotumus, ir to antagonisms sabiedrībā, jo galu galā tas

kļūst par cēloni kārtībai, ko veido likumi.

Divi-trīs jau ir Sabiedrība. Viens kļūs par Dievu, otrs -

velnu. Viens sludinās no kanceles, otrs - karāsies zem

šķērsbaļķa.

Cilvēki dzimuši viens otram. Tāpēc vai nu pamāci, vai

panes!

Dzīvot sabiedriskajā telpā nozīmē dzīvot ņemot vērā

"citu".

Sabiedriskā doma - ielasmeita.

...es nokļuvu sliktā sabiedrībā. Cilvēka dzīvē tā notiek

divos gadījumos - kad viņš ir galīgi bešā un kad viņš ir

bagāts.

Cilvēks vienmēr būs cilvēkam nepieciešams.

Daži autori tiktāl ir sajaukuši sabiedrības un valdības

jēdzienus, ka starp tiem vispār nav palikusi nekāda

atšķirība, bet tās ir ne tikai dažādas lietas, bet lietas

ar dažādu izcelsmi. Sabiedrību rada mūsu vajadzības, bet

valdību - mūsu netikumi; pirmā pozitīvi, apvienojot mūsu

cildenos centienus, sekmē mūsu laimi, bet otrā, iegrožojot

mūsu netikumus, darbojas negatīvi; viena veicina

satuvināšanos, otra rada nesaskaņas. Pirmā - ir aizstāvis,

otrā - soģis.

Sabiedrībai par savu eksistenci ir jāpateicas cilvēka

nepilnīgajai dabai, bet indivīdam, par cik tas ir

nepilnīgs,- sabiedrībai.

Kas pārskata, tas pārskatās. Kas piedod, to noliek par

vainīgo. Kas atlaiž, to piesien pašu. Kas dod, tam atņem.

Kas labsirdīgs, to ved pakārt. Tā ir vecā kārtība. Viņas

ticība ir kristīga, viņas augstākā pakāpe ir militārisms.

Vai! tai jaunai kustībai, kas grib mācīties no viņas un

karot viņas ieročiem.