Apsveikuma pantiņi

Divas galējības: pilnībā noliegt saprātu, atzīt tikai

saprātu.

Piedzēries cilvēks - nav cilvēks, jo viņš ir zaudējis to,

kas atšķir cilvēku no lopa - saprātu.

Cilvēka saprāts līdzinās zemeslodei uz kuras tas mīt: tā

viena puse ir tumsas apņemta, tajā pat laikā, kad otra ir

apgaismota.

Saprāts - ir atteikšanās no visa neiespējamā nepieciešamā

labā.

Ko dievi grib pazudināt, tam viņi atņem saprātu, un viss

viņam parādās neīstā gaismā.

Saprāts ir vērts tikai tad, ja tas kalpo mīlestībai.

Saprātīgais un tikumiskais vienmēr sakrīt.

Tas fakts, ka saprāts pārāk bieži cieš sakāvi, vēl nekalpo

par pietiekamu pamatu histēriskam slēdzienam, ka tas nekad

nesasniegs savu mērķi.

Intelektuālais elements dzīves cīņā nav tik nozīmīgs, lai

vienmēr būtu izšķirošais.

... es nevēlētos būt laimīgs, ja tamdēļ vajadzētu kļūt par

muļķi... ja mēs augstu vērtējam laimi, tad vēl augstāk

vērtējam saprātu. Bet, ja padomā, izrādās, ka starp

saprātu un laimi izvēlēties saprātu, nozīmē būt

nesaprātīgam.

Nabaga cilvēki! Cik gan gadsimtu bija vajadzīgs, lai tiktu

pie mazumiņa saprāta!

Visaugstākā saprāta izpausme ir spēja sadzīvot ar

cilvēkiem, kuriem tas nepiemīt.

Liktenis ir netaisni sadalījis saprātu - daudziem tā

vispār nav, bet citiem tas kalpo, lai vajātu tos, kuriem

patiešām tas piemīt.

Kas to lai zina, varbūt tieši kaislībām saprāts ir

pateicību parādā par savām visspožākajām uzvarām.

Saprāts pēc savas dabas izceļas ar sievišķīgumu: tas nekad

nerada, bet tikai uztver; tā darbība ir vērst uz derīgu

mērķu īstenošanu gan pilsoniskajā dzīvē, gan zinātnes un

filozofijas un pat poēzijas jomā. Tamdēļ humānisms kā tāds

ir attiecināms uz saprāta sfēru. Bet šajā sfērā nevar

rasties nekas ģeniāls, jo ģēnijs ir objektīvā vērojuma

spēks, kas nav raksturīgs lielākajai cilvēku daļai. Tā

izpausmei ir gadījuma raksturs, piemērām, pat parasts

cilvēks spēj uzrakstīt ciešamu dzeju. Bet parādījies tas

ātri zūd, jo parasts cilvēks meklē visā sev atbalstu

abstraktā jēdzienā kā nogurušais meklē krēslu, lai

apsēstos. To var izskaidrot tā, ka lielāko cilvēku

daudzumu pasaule interesē vienīgi kā vēlmju objekts, kuru

apmierināšanai pietiek ar vieniem jēdzieniem. Lūk, kāpēc

pūli tik maz interesē mākslas darbi un dabas skaistums.