Tas, kurš nemīl patiesību, novēršas no tās ar ieganstu, ka

tā nav neapstrīdama.

Vecs gudro vārds: par visu vajga šaubīties! Labi. Bet tad

sāksim šaubīties par pašām šaubām: vai visas šaubas

pareizas? - Jo šaubas gan ved uz patiesību, kad iet pret

jaunu patiesību nomācošām un tai ceļā stāvošām dogmām un

spriedēm, kuras tapušas jau par aizspriedēm. Bet mūsu

laiks tā attīstījis slēpšanos un liekulību, ka pašas vecās

dogmas un aizspriedes saucas par 'jaunām' patiesībām un

vērš šaubas pret tiešām jaunu, nākošu patiesību. Vecas

dogmas nākošo uz laiku nospiež, jo dogmām rokā visa vara

un autoritātes pilnība. Ne šaubas, kas tā saucas, visas

labas, bet tās, kas iet pret spaidu.

Patiesās šaubās ir vairāk ticības nekā pusē no reliģijām

kopā ņemtām.

Ticība, kas nepazīst šaubas,- mirusi ticība.

Bērns mācas pateicoties tam, ka viņš tic pieaugušajam.

Šaubas nāk pēc ticības.

Kā stāsta, Amzis neesot raudājis redzot, ka viņa dēlu ved

projām izpildīt nāves sodu, bet esot raudājis redzot

draugu lūdzot žēlastības dāvanu: pēdējā gadījumā viņu ir

pārņēmusi līdzjūtība, bet pirmajā - šausmas.

Nav šausmīgu lietu tam, kas redz tās katru dienu.

Jebkura barga vara drīzāk ir cietsirdīga nevis ilgstoša,

un (...) to, kas izraisa citu bailes, galu galā pašu

pārņems šausmas.

Labāk šausmīgs gals nekā bezgalīgas šausmas.

Neapvaldīts cilvēks bieži ir bīstamāks par ļaunu, pēdējais

uzbrūk tikai saviem ienaidniekiem, tajā pašā laikā pirmais

kaitē gan saviem ienaidniekiem, gan saviem draugiem.

Savaldība vairāk ir nepieciešama tiem, kurus izzobo, nekā

tiem, kurus apmētā ar akmeņiem.

Savaldīgam cilvēkam vieta paradīzē jau nodrošināta.

Savaldības zaudēšana - vājuma pazīme.

Nemīt patiesība cilvēkā, kurš nav spējīgs savaldīt savu

mēli.

Liekot lietā savu savaldību, tu vari izdarīt tā, lai otrs

zaudētu savaldīšanos - un kļūst redzamas viņa vēlmes,

citādi viņa sirdī nebija iespējams ielūkoties.