Pa priekšu nepieciešamo, tad vajadzīgo un beidzot

patīkamo.

Seja - dvēseles spogulis.

Mācies atpazīt sejas izteiksmi, pēc ārējām pazīmēm lasīt

dvēseli. Atšķir: kurš vienmēr smejas - aiz muļķības; kurš

nesmejas nekas - aiz ļaunuma.

Pati interesantākā virsma uz zemes ir cilvēka seja.

Kad priecājas sirds, seja atplaukst.

Laikā iesētais - laikā uzdīgst.

Par saldmi nākas rūgti maksāt.

Nevis vēja rādītājs maina savu virzienu, bet vējš.

Dabā nav ne balvu, ne sodu - ir tikai sekas.

Lai cilvēku atzinība kļūst par tavas rīcības sekām, bet

nevis par tās mērķi.

Lai cik varenas, lai cik dzīvīgas arī būtu dzimumdzīves

dziņas, kas vīrieti un sievieti, kā visu dzīvo radību

ierauj nemitīgā, neapturamā straumē, taču cilvēkā iemājo

arī cits pirmspēks, un vienīgi cilvēkā pārējo būtņu vidū,

un tas nav viennozīmīgs ne ar instinktu varu, ne ar

dzimumu savādībām, bet tas sakņojas cilvēciskumā,

personiskās simpātijās, ... . Dziņu bads netiecas pēc

vienreizējas un neatkārtojamas personības, bet pēc

anonīmas būtnes, pēc pretēja dzimuma un tas uzskatāms kā

pretstats mīlestībai, kas izredzēto, nesamaināmo partneri

apliecina kā pašvērtību. Dziņa par sevi tiecas pēc

apmierinājuma un partneri pārvērš par šī mērķa līdzekli,

par tukšu čaulu, tiklīdz šis mērķis ir sasniegts.

Cilvēks labirintā, lai arī ko viņš nestāstītu, meklē

Ariadni, nevis patiesību.

Veselīgs jutekliskums un spēja apmierināt savas vēlmes

rada dabisku pārliecību par savām spējām.

Starp kaislībām, kas saviļņo cilvēka sirdi, ir viena

dedzīga un nesavaldāma, kas dara vienu cilvēku dzimumu

nepieciešamu otram,- šausminoša kaisle, kas pasmīn par

visām draudošām briesmām, aizmēž visus šķēršļus, kura ir

spējīga iznīcināt visu cilvēci kaut gan ir paredzēta, lai

to saglabātu.

Dzimumtieksmei izdziestot patiesais dzīves kodols sairst

un pāri paliek vienīgi tās čaula, arī pati dzīve arvien

vairāk sāk līdzināties komēdijai, ko sākuši cilvēki, bet

līdz galam nospēlē cilvēku apģērbos ietērpti automāti.