Bailes - slimība, kas padara gļēvu cilvēka dvēseli, līdzīgi tam, kā fiziska kaite novājina ķermeni.

Vislabāk noslēpumu glabā tas, kas to nezina.

Nekad nedodiet padomus tam, kas no jums lūdz tikai naudu.

Cilvēkam pietrūkst gudrība, lai apmierinātos ar sasniegto.

Mazzinoši cilvēki vienmēr ir pašpārliecinātāki par izglītotiem, tikai tumsoņas var pašpārliecināti apgalvot, ka zinātne nekad nespēs atrisināt tādu vai citu problēmu.

Līdz kādiem tik nejēdzīgiem lēmumiem nonāk cilvēks baiļu iespaidā! Bailes mums atņem spējas izmantot tos līdzekļus, ko prāts sūta mums talkā.

Baidīties briesmu vienmēr ir šausmīgāk par pašām briesmām, kuras jau ir iestājušās, un ļaunuma gaidas ir tūkstoškārt sliktākas par pašu ļaunumu.

Kāda lieliska spēle liktenim ir cilvēka dzīve! Un cik dīvaini mainās mainoties apstākļiem tie slēptie dzinuļi, kas nosaka mūsu tieksmes! Šodien mēs mīlam to, ko rīt neieredzēsim, šodien mēs meklējam to, no kā rīt vairīsimies. Rīt mums uzdzīs šausmas viena vienīga doma par to, ko mēs vēlamies šodien.

Visaugstākā gudrības pakāpe - ir prasme pielāgoties apstākļiem un saglabāt mieru par spīti ārējiem draudiem.

Pati augstākās cilvēciskās gudrības pakāpe ir prasme pielāgoties apstākļiem un saglabāt mieru ārēju draudu priekšā.

Šaubu mirkļos, kad cilvēks svārstās, kad viņš, tā sakot, stāv krustcelēs, nezinot par kādu ceļu doties tālāk, pat tad, kad ceļš ir izvēlēts un viņs ir gatavs to sākt, kāda noslēpumaina balss to attur. Liktos, ka viss - iedzimtas tieksmes, simpātijas, veselais saprāts, pat skaidri apzināts noteikts mērķis - aicina viņu šajā ceļā tajā pat laikā, kad dvēsele nespēj nokratīt no sevis nezin no kurienes radušos nezināmā spēka neizskaidrojamo iespaidu, kas neļauj viņam doties turp, kur viņš bija nodomājis doties. Un vēlāk vienmēr izrādās, ka tad, ja viņš būtu devies pa šo ceļu, kuru sākotnēji bija izvēlējies, un kuru , godprātīgi atzīstoties, būtu bijis jāizvēlas, tā vestu viņu pretim bojāejai... . Šaubu mirkļos droši uzklausi, ko tev saka tava iekšējā balss, ja esi spējīgs to sadzirdēt, un, lai nekas cits tevi nemudina darīt citādi, kā liek darīt šī balss.

Ķermenī iemiesojusies dvēsele līdzīgi neapstrādātam dimantam ir jāpulē, jo savādāk tā nekad nespēs iemirdzēties, un acīmredzami, ja prāts ir tas, kas atšķir mūs no dzīvniekiem, tad izglītība šo atšķirību padara vēl lielāku.

Tāda jau ir cilvēka daba: mēs nekad adekvāti neapzināmies savu stāvokli, kāmēr nepieredzēsim vēl sliktāku stāvokli, un nekad nenovērtējam to labumus, kas mums pieder, kāmēr tos neesam zaudējuši.

Visa mūsu gaušanās par to, kas mums trūkst, rodas no pateicības trūkuma par to, kas mums ir.

Cilvēks - labākā gadījumā tuvredzīga būtne, īpaši gadījumos, kad tas apgalvo, ka esot laimīgs, vai uzskata, ka var dzīvot pēc sava prāta.