Patiess cīnītājs ir tas, kas cīnās pats ar savām zemiskām domām.

Jo retāka bauda, jo patīkamāka.

No miesas valgiem daba atbrīvo caur nāvi, līdzīgi tam - no nabadzības dara brīvu bagātība, no valgiem gara jomā - zināšanas, mācība un darbs.

To, ko nepiedienas darīt, nedari pat domās.

Gudrais cīnās ar kaislību, muļķis - kļūst par tās vergu.

Ja tu gribi, lai viss tev sekmējas, tad ļauj, lai cilvēki no malas tevi tur par muļķi un vientiesi.

Tikai tad, kad tu no visas sirds varēsi teikt: Dievs mans Kungs ved mani turp, kur vēlies, - tad un tikai tad tu kļūsi atpestīts no verdzības un kļūsi patiesi brīvs.

Valdi pār kaislībām, savādāk tās valdīs pār tevīm.

Neļaujies lepnumam par tādu priekšrocību, kas [īstenībā] dara godu citam. Ja zirgs lielītos: Es esmu skaists,- tad vēl būtu puslīdz labi. Bet, kad tu lepojies: Man ir skaists zirgs, tad zini, ka tu esi lepns par to labumu, kas pieder zirgam.

Kad tu redzi kādu aiz bēdām raudam vai nu tālab, ka viņa bērns tālu svešumā, vai tālab, ka viņš zaudējis savu mantību, lūko nepadoties priekšstatam, ka ļaunums meklējams ārējos apstākļos; tev uzreiz jābūt gatavam sacīt, ka šo cilvēku nomāc nevis pats atgadījums (jo citu tas nenomāc), bet šī atgadījuma uztvērums. Kamēr tu jūti viņam līdzi ar vārdiem, nekavējies bēdāties kopā ar viņu un varbūt pat nopūsties. Tomēr raugies gan, lai tu nenopūstos arī savā dvēselē!

Atceries, ka tev vienmēr jāizturas tā, it kā tu atrastos dzīrēs (tas, ko nes visiem apkārt, drīz vien nonāk arī pie tevis - pastiep roku un pieticīgi paņem; ēdiens tiek nests tālāk - to neaizturi; tā vēl arvien nav - nemeklē kārām acīm to tālumā, bet gaidi, kāmēr tas nokļūs pie tevis). Gluži tāpat izturies savā saskarsmē ar bērniem, tāpat ar sievu, tāpat ar amatiem, tāpat ar bagātību. Un tā tu kādreiz kļūsi cienīgs sēdēt pie viena galda ar dieviem. Bet, ja tu nekā neņem no piedāvātā, turklāt atstāj to bez jebkādas uzmanības, tad tu ne tikai sēdēsi pie viena galda kopā ar dieviem, bet kopā ar tiem arī valdīsi.

Kas miesā stiprs, var panest gan tveici, gan aukstumu. Tāpat arī tas, kas vesels garīgi, spēj panest gan dusmas, gan bēdas, gan prieku, gan pārējās jūtas.

Pakļauties tam, kas nav no paša atkarīgs, un darīt labāku to, kas ir paša spēkos.

Ņem sev par piemēru kādu stingru raksturu un kādu paraugu un vadies pēc tā tiklab tad, kad esi vienatnē ar sevi, kā tad, kad tu esi ļaudīs.

Cilvēku uztrauc nevis pašas lietas, bet uzskats, kāds valda par šīm lietām. Tā, piemērām, nāve nav nekas briesmīgs, jo tad jau arī Sokrātam tā būtu šķitusi briesmīga. Briesmīgs ir tikai uzskats, ka nāve ir briesmīga.