Ja tu savu miesu esi pieradinājis pie vienkāršības, tad neplāties ar to. Ja tu dzer tikai ūdeni, tad pie katras izdevības nesaki: es dzeru tikai ūdeni.

Ja tavs brālis tev ir nodarījis pāri, atceries nevis pāridarījumu, bet to, ka viņš ir tavs brālis.

Pienākumi parasti izriet no cilvēku savstarpējām attiecībām. Šis vīrs ir tavs tēvs. Pienākums prasa, lai tu par viņu gādātu, lai tu viņam visā pakļautos, lai tu pacietīgi uzņemtu viņa rājienus un pat sitienus. Bet tēvs taču ir slikts cilvēks? - Vai tad dabai vajadzēja tevi apgādāt ar labu tēvu? Nē, tikai ar tēvu. Tavs brālis izturas nekrietni pret tevi? - Raugies, lai tu izpildītu savu pienākumu pret viņu. Rūpējies nevis par to, ko viņš dara, bet par to, kas tev darāms, lai tu dzīvotu saskaņā ar savu dabas doto aicinājumu. Tev taču neviens nevar nodarīt ļaunumu, ja tu pats to nevēlies! Tev ir nodarīts ļaunums tad, ja tu pats domā, ka tev šis ļaunums ir nodarīts. Tāpat tu atzīsti gan savu kaimiņa pienākumu, gan pilsoņa pienākumu, gan karavadoņa pienākumu, ja tu pieradīsi uzmanīgi aplūkot šīs savstarpējās attiecības.

Atceries, ka tu esi aktieris drāmā un tev jātēlo loma, kādu tev iedalījis dzejnieks - ja tā ir maza, tad mazu, ja liela, tad lielu. Ja dzejnieks grib, lai tu tēlo nabaga lomu, tad pielūko, lai arī to tu labi tēlotu; un tāpat jebkuru citu lomu - vai tā ir klibiķa loma, vai valdnieka loma, vai arī vienkārša cilvēka loma. Tas, lūk, ir tavs pienākums - labi notēlot iedoto lomu, izraudzīties tev lomu - tas ir cita ziņā.

Vairies sliktu cilvēku draudzības un labu - naida.

Katra labuma sākotne - miesiska bauda, pat gudrība un kultūra ceļas no tās.

Neviens muļķis nav laimīgs, bet neviens gudrais nav nelaimīgs.

Likumi ir domāti gudrajiem, ne tāpēc, lai viņi nedarītu ļaunu, bet tāpēc, lai viņiem nedarītu ļaunu.

Muļķīgi ir lūgt no dieviem to, ko paša cilvēka spēkos ir sagādāt.

Mums ir jānonāk pie atziņas, ka, vai nu dievs grib, lai ļaunums nebūtu pasaulē, bet nespēj to panākt, vai arī spēj , bet negrib, vai, pēdējā varbūtība, grib un spēj. Ja viņš grib, bet nespēj, tad viņš nav visvarens, bet nevarība nevar būt dieva atribūts. Ja viņš var, bet negrib, tad tas liecina par viņa ļaunumu, bet ļaunums nevar piemist dievam. Ja viņš gan grib un var, šīs ir vienīgās īpašības, kuras mēs varam piedēvēt dievam, tad kāpēc šajā pasaulē pastāv ļaunums?

Pierodi domāt, ka nāve mums nav nekas, jo viss gan labais, gan sliktais ir dots sajūtās, bet nāve ir sajūtu zudums.

Dzīve nav rūgta tam, kam cieša pārliecība, ka vispār nedzīvot - nav nelaime.

Cilvēki viens otram nodara pāri aiz naida vai skaudības, vai nicinājuma dēļ. Bet gudrais ar prāta palīdzību paceļas virs visa tā. Reiz tapis gudrs viņš vairāk nespēj iekrist pretējā galējībā, pat pa jokam.

Kad mēs sakām, ka bauda ir galamērķis, tad tiek domāta nevis izvirtuļu bauda, nevis bauda, ko sniedz jutekļi, kā domā daži nepareizi izprotošie, bet mēs ar to saprotam miesas brīvību no ciešanām un dvēseles - no nemiera.

Pati par sevi neviena bauda nav ļaunums, bet dažas labas baudas sasniegšanas līdzekļi sagādā daudz vairāk raižu nekā pašas baudas.