Neuzticams draugs - pats bīstamākais ienaidnieks.

Jo vairāk pieķeramies dzīvei, jo rūgtākas tās beigas.

Vienaldzība pret atzinību ir pirmais solis pretim pilnībai.

Trūkums iemāca cilvēkam ko tādu, ko viņš bez tā nekad nebūtu mācējis.

Dažu zināmu kungu apmelojumi - tik pat laba rekomendācija, kā citu atzinība.

Glaimi vienmēr ir tīkami, kad tie skar īpašības, kuru mums pietrūkst. Pasakiet muļķim, ka viņš ir ļoti gudrs, un blēdim, ka viņš ir pats godīgākais cilvēks uz pasaules, un viņi mūs ietvers savos apkampienos.

Sliktas grāmatas var mūs samaitāt tāpat, kā slikti draugi.

Visa mana pārliecība ir tikai ticība, un tā nāk no noskaņojuma, nevis saprāta.

Mūsu pašcieņa un spēks pieaug, kad mēs sev sakām: mana eksistence nav veltīga un bezmērķīga, es esmu - nepieciešams posms lielā ķēdē, kas stiepjas no pirmā cilvēka sevis esamības apziņas pretim mūžībai.

Pēdējais augstākais sabiedrības mērķis - pilnīga vienprātība un saskaņa visu tās iespējamo locekļu starpā. Bet tā, ka šī mērķa sasniegšanai, cilvēka sūtības sasniegšanai, ir nepieciešama absolūtās pilnības sasniegšana, tad gan pirmais, gan otrais nav sasniedzams, kamēr cilvēks nepārstās būt cilvēks un nekļūs Dievs.

Saprāts kā tāds nespēj būt teorētisks nebūdams praktisks: cilvēkam nevar piemist inteliģence, ja viņam nepiemīt nekādas praktiskas spējas.

Es zinu, ka jebkura šķietama patiesība, ko radījusi tikai domāšana, bet nav pamatojusi ticība, noteikti ir nepareiza un iegūta viltus ceļā, jo līdz galam novestās, ne ar ko papildinātās tīrās zināšanas noved vienīgi pie atziņas, ka mēs neko nevaram zināt; es zinu, ka šādas nepareizas zināšanas neko neatrod neko citu kā to, ko tās jau iepriekš ar ticības starpniecību ielikušas savos priekšnosacījumos, no kuriem tās varbūt turpina izdarīt nepareizus secinājumus. - To zinot, esmu ieguvis jebkuras patiesības un jebkuras pārliecības pārbaudes akmeni: vienīgi no sirdsapziņas nāk patiesība; viss, kas ir pretrunā ar sirdsapziņu un iespēju, un lēmumu tam pakļauties, noteikti ir nepareizs, un par to nav iespējama nekāda pārliecība; kaut arī es nevarētu atsegt tos aplamos secinājumus, caur kuriem tā radīta.

Apmelojumi - bīstamāks ierocis par zobenu, jo to radītie ievainojumi nekad neaizdzīst.

... lietas es uztveru arī caur vajadzību un iekāri, un baudu. Ne jau caur jēdzienu, nē - caur izsalkumu un slāpēm un caur to remdēšanu kaut kas man kļūst zināms par ēdienu un dzērienu.

Tas, ka mēs saucam par izziņu un lietu pētīšanu, nekad nav nekas cits, kā sevis paša izziņa un pētīšana; mums nav zināms nekas cits izņemot mūs pašus un mūsu pašu jēdzienus.