Katra reliģija pēc savas būtības ir neiecietīga, tas izriet gan no tās principiem, gan no tās interesēm.

Nost prātu! - lūk, reliģijas pamats.

Jebkura reliģija pēc savas būtības ir neiecietīga, tas izriet gan no viņas pamatnostādnēm, gan interesēm.

Sakot, ka Dievs ir pacietīgs. Bet paciest kliedzošu netaisnību, vai tas nenozīmē izrādīt bezspēku, vai pat ņemt līdzdalību ļaunprātībā?

Pieturēšanās pie jebkuras uzskatu sistēmas nav nekas cits, kā pieraduma rezultāts; prātam ir tikpat grūti atteikties no ierastā domu veida un apgūt jaunus priekšstatus, cik ķermenim - dzīvot un darboties neizmantojot savus dotumus un orgānus.

Lai mūsu laime būtu pilnīga, mums ir nepieciešams piesaistīt apkārtējos cilvēkus, to palīdzība, savukārt viņi ir ar mieru mūs mīlēt un cienīt, palīdzēt mums īstenot savus plānus tikai tik lielā mērā, kādā mēs savukārt esam gatavi darboties viņu labklājības labā, šo nepieciešamo saistību sauc par tikumisko pienākumu.

Reliģija pēc savas būtības ir cilvēcisko prieku un cilvēciskās laimes ienaidnieks. Kas ir tāds svētais jebkurā no reliģijām? Tas ir cilvēks, kas nododas lūgšanām, gavēņiem, aizņemts ar pašmocīšanu, bēg no pasaules; kuram kā pūcei ir labi tikai pilnīgā vientulībā.

Tikumība nav savienojama ar tumsonību, māņticību, verdzību. Vergus var savaldīt tikai ar bailēm no soda.

Kāds jokdaris pareizi atzīmējis, ka pareizā reliģija vienmēr ir tā, kuras pusē ir valdnieks un bende.

Uz visiem laikiem atsakieties no māņticības, tā var nest tikai nelaimi; lai par jūsu vienīgo reliģiju kļūst dabiska morāle; lai nemainīgs jūsu mērķis ir laime, bet jūsu virsvadītājs - prāts, un, lai palīdz jums tikumība sasniegt šo mērķi, lai šī tikumība kļūst par jūsu vienīgo dievu. Mīlēt tikumību un dzīvot tikumiski - lūk, vienīgais veids kā pielūgt dievu. Ja dievs patiešām ir, dievs, kas rūpējas par paša radīto, dievs taisnīgs, labs un gudrs, - viņš nebūs sadusmots par jūsu pievēršanos prātam.

Morāle ir vienīgais kults, uz zemes cilvēkam vienīgā dabīgā reliģija, vienīgais, kas tam ir jāizkopj šajā pasaulē. Tikai izpildot šīs morāles prasības, mēs varam uzskatīt, ka izpildām dieva gribu. Ja tiešām cilvēks ir radījis cilvēku tādu, kāds viņš ir, tad, šķiet, dievs ir apveltījis viņu ar pašsaglabāšanās sajūtu un tieksmi pēc laimes. Ja dievs ir radījis mūs saprātīgus, tas nozīmē, ka viņš ir vēlējies, lai mēs ņemtu vērā saprātu, atšķirot labo no ļaunā, derīgo un kaitīgo. Ja viņš mūs ir radījis par sabiedriskām būtnēm, tas nozīmē, ka viņš ir gribējis, lai mēs dzīvotu sabiedrībā un tiektos pēc tās saglabāšanās un labklājības pieauguma.

Reliģija līdzinās iemauktiem nelīdzsvarota rakstura vai dzīves apstākļu nomāktiem cilvēkiem. Bijība dieva priekšā attur no grēka tikai tos, kas nav spējīgi kvēli vēlēties vai jau nav spējīgi grēkot.

Reliģijas jautājumos cilvēkus var dēvēt par pieaugušiem bērniem.

[Brāļa atgriešana] Pēc kristīgās reliģijas ieskatiem, katram cilvēkam ir pienākums iejaukties sava kaimiņa personīgās lietās un jo dzīvi interesēties par viņa pestīšanu. Viņš jāstrostē par izdarītiem pārkāpumiem un, pār visām lietām, jāatgriež no maldu ceļa. Ja viņš nav diezgan padevīgs, no tā jāvairās un tas jāienīst vai jāmoka un jānonāvē, ja esam par viņu stiprāki.

Nav nevienam dievam pa spēkam ko darīt ar tādu cilvēku, kurš ignorē sabiedrisko domu, pieklājības normas, pārkāpj likumus, pats sevi grūž kaunā un izpelnās savu tuvāko lāstus. Katrs ar veselīgu saprātu apveltīts cilvēks viegli sapratīs, ka šajā pasaulē apkārtējo cieņa un mīlestība ir nepieciešama viņa paša laimes labad, tam, kas kaitē pats sev ar saviem netikumiem un izpelnās sabiedrības nicinājumu, dzīve kļūst par mokošu slogu.