Cilvēces vēsture bez progresa idejas kļūst tikai par bezjēdzīgu notikumu maiņu, par mūžīgu nejaušu parādību paisumu un bēgumu, kas nekādi neievietojas vispārējā pasaules uzskata rāmjos.

Mēs saprotam tikai to cilvēku, ar ko mēs identificējamies, un mēs identificējamies tikai ar mīlamo būtni.

Lai cik varenas, lai cik dzīvīgas arī būtu dzimumdzīves dziņas, kas vīrieti un sievieti, kā visu dzīvo radību ierauj nemitīgā, neapturamā straumē, taču cilvēkā iemājo arī cits pirmspēks, un vienīgi cilvēkā pārējo būtņu vidū, un tas nav viennozīmīgs ne ar instinktu varu, ne ar dzimumu savādībām, bet tas sakņojas cilvēciskumā, personiskās simpātijās, ... . Dziņu bads netiecas pēc vienreizējas un neatkārtojamas personības, bet pēc anonīmas būtnes, pēc pretēja dzimuma un tas uzskatāms kā pretstats mīlestībai, kas izredzēto, nesamaināmo partneri apliecina kā pašvērtību. Dziņa par sevi tiecas pēc apmierinājuma un partneri pārvērš par šī mērķa līdzekli, par tukšu čaulu, tiklīdz šis mērķis ir sasniegts.

Pārdabiskais nav nekas cits kā nezināmais.

Pazemīgais dzīvo līdzās citiem, dzeloņstiepļu žogu starp Es un Tu viņš noplēš un pat nepamana, ka viņa rokas asiņo.

Lai gan pazemība ir evaņģēlija kodols, būtu aplam šo dārgakmeni meklēt tikai kristietībā. Gan daoismā, gan dzenbudismā, gan jo sevišķi hinduismā cilvēka pilnveidošanās bez pazemības nav iedomājama.

Svētais Francisks vienmēr centās saglabāt priecīgu sirdi: kur iemitinās bēdīgums, tur aug ļaunais.

Priecīgums ir dvēseles atraisītība, kas mūs aplaimo bērnā, putna lidojumā un dziesmā, kā arī mirdz pretī no sirmgalvja sejas, kad godkāre, mantkārība un alkas nomestas kā pārāk šauras drānas. Tomēr vissvētlaimīgāko prieku esmu redzējusi dažu ārprātīgo sejā.

Strīdā biežāk par patiesību uzvar naids un daiļrunība.

Kas mīl, tas valda bez varmācības un kalpo, nebūdams vergs.

Nāves gaismā mēs kļūstam iejūtīgāki, iecietīgāki, priecīgāki: jau pēc neilga laika mūs apraks, neraugoties uz visām mūsu pamatotajām un nepamatotajām pretenzijām, apraks - ar visu mūsu iedomību un visām mūsu likstām.

Katra cilvēka dievs - viņa sirdsapziņa.

Cilvēkam nekas nav sliktāks par skumjām.

Kur valda spēks, tur likums bezspēcīgs.

Laiks dziedē visas brūces.