Pasmaidi par savām bēdām, un viņu sūruma vairs nau. Pasmaidi par savu ienaidnieku, un viņa dzēluma vairs nau. Pasmaidi par sevi, un tavu ļaunumu vairs nau. Bet, ja tu spēj pasmaidīt par pasauli, tad viņa smaidīs tev pretī.

Es dzirdu atsaucas uz dieva sodu, bet dievs soda tik tad, kad atrod cilvēku, kas viņa sodu izpilda.

Priekš mīlas vajga vairāk enerģijas nekā priekš naida.

Kad tev daudz spēka, tu mīlēsi cilvēkus; kad tev daudz prāta, tu nicināsi cilvēkus. Topi tik stiprs, ka vari mīlēt.

Mēs esam savtīgi un tā nesasniedzam ne lielos citu, ne mazus savus mērķus. Mēs paši stāvam sev ceļā.

Ticību nevar dibināt uz zināšanu, kā dara jaunu laiku naturālisti. Tā dibināma tikai uz cerību un gribu. Tik vien viņai sakara ar zinātni, ka nevar pretī runāt loģikai. Griba, kas to darītu, taptu bez satura.

Mūsu laikos ticība nevar vairs dibināties uz paradumu un tradīcijām - kā itin visas pastāvošas ticības, - tad viņa domājošam cilvēkam top nedzīva un nedomājošam top garīgs spaids un citu - valdošās šķiras - rokās par ieroci viņu kalpināt. Ticība var dibināties uz prasību pēc neizprotamā, - tad dvēsle dara sevi arī nebrīvu un vēlas šo nebrīvību, jo nezin, ko iesākt ar brīvību, vai baidās no viņas, tādēļ ka brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt jaunā veidā. Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēsles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēsles uzdevumu. - Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību?

Cik viegli un ērti būt ticīgam: pieņemt par pilnu to, kas tiek teikts un kam jātic. Kas teikto nepieņem, tam jāpūlas ar šaubām un meklēšanu. Un tomēr atzīst par slavējamu kūtro un par peļamu centīgo.

Nav ļaunums skaust, jo skaudība ir sava trūkuma dzeļoša apziņa. Bet gan ļaunums - skaust, netopot pilnīgākam.

Nau ļaunums skaust, jo skaudība ir sava trūkuma dzeļoša apziņa. Bet gan ir ļaunums: skaužot netapt pilnīgākam.

Tehnika ir līdzeklis un ierocis dzīvai būtnei. Bet, kad kāds grib dzīvai būtnei liegt patstāvīgu kustību un to ierobežot, lai izmantotu viņu par labu sev, tad tādam jāuzsver nedzīvais līdzeklis - tehnika. Tā sākumā dod lielus panākumus, bet galā dara no sevis atkarīgu viņas lietotāju pašu un sagatavo katastrofu. Beigās atriebjas dzīvās būtnes ierobežošana, jo galvenais faktors darbā ir cilvēks.

Es neticu brīnumiem un nekad neesmu tiem ticējis. Tā ir sievišķā ticība, vīrišķā saucas: attīstība, tā ir mana ticība.

Tā ir mana ticība, ka cilvēks jau šeit, zemes virsū, var kļūt svēts, vienīgi šeit.

Vecs gudro vārds: par visu vajga šaubīties! Labi. Bet tad sāksim šaubīties par pašām šaubām: vai visas šaubas pareizas? - Jo šaubas gan ved uz patiesību, kad iet pret jaunu patiesību nomācošām un tai ceļā stāvošām dogmām un spriedēm, kuras tapušas jau par aizspriedēm. Bet mūsu laiks tā attīstījis slēpšanos un liekulību, ka pašas vecās dogmas un aizspriedes saucas par 'jaunām' patiesībām un vērš šaubas pret tiešām jaunu, nākošu patiesību. Vecas dogmas nākošo uz laiku nospiež, jo dogmām rokā visa vara un autoritātes pilnība. Ne šaubas, kas tā saucas, visas labas, bet tās, kas iet pret spaidu.

Kas nezin pagātnes, nezin tagadnes, jā, bet vai ar to pietiek? Kas nezin nākotnes, vai tas zin tagadni?