Jo vairāk cilvēkam piemīt tieksme aizvainot citus cilvēkus, jo sliktāk viņš pats panes aizvainojumus.

Daba tā ir iekārtojusi, ka nodarītie apvainojumi ilgāk turas atmiņā nekā labie darbi. Labais piemirstas, bet sliktais spītīgi par sevi atgādina.

Parasti bagāti ļaudis norāda trūcīgajiem uz taupības nozīmi, bet trūcīgie tiem pasniedz augstsirdības piemēru.

Dzīvei derīgo vairāk atklāj prozas rakstnieki, nekā dzejnieki. Pirmie tiecas pēc patiesības, otrie par katru cenu tiecas piesaistīt dvēseles, bet dvēseles vairāk par patiesību piesaista maldi.

Tam, mans Lucīlij, jāiegulst tavā dvēselē, lai tu nicinātu baudu, ko sagādā pūļa atzinība.

Kas priecē pūli, sniedz tikai nenozīmīgu, seklu baudu. jebkuram priekam, kas nāk no ārienes, trūkst stingra pamata... .

...bauda strauji sveras uz ciešanām, ja tā neievēro mēru.

Parūpējies beidzot, lai tuvojoties nāves stundai, tavi trūkumi mirst pirms tevis. Atsakies no nemierpilnajām baudām, par kurām tik dārgi jāmaksā. Ne vien nākamās, bet arī pagājušās nodara ļaunumu. Tāpat kā pēc pastrādāta nozieguma pat tad, kad tas nav atklāts, nepāriet satraukums, tā arī neķītrām baudām seko nožēla.

Ka sekas paša viduvējības atzīšanai ne vienmēr izriet pieticība vai vismaz mērenība. Tieši pretēji, viduvējība kaismīgi lepojas ar sevi.

Nav bīstamāka zvēra par cilvēku, kad tas neseko likumiem.

... netikumi, sagādājot baudu, mums pielavās klāt jo vieglāk.

Derīgāk ir zināt dažas gudras atziņas, kas vienmēr tev noderēs, nekā zināt daudz, bet bez nekāda labuma.

Kapēc gan cilvēks neatzīstas savos netikumos? Tapēc, ka tas vēl aizvien ir iegrimis tajos. Tas būtu tas pats, kā prasīt aizmigušajam pastāstīt sapni, kuru viņš redz.

Tu vaicā: kāds ir bagātības mērs? Pirmais - kad ir tik, cik nepieciešams, nākamais - kad ir tik, cik pietiek.

Bet, lai pabeigtu vēstuli, saņem, kas man šodien iepaticies - arī tas aizgūts svešā dārzā: Liela bagātība ir dabas likumiem atbilstoša nabadzība. Bet vai tu arī zini kādas robežas mums nosprauž šis dabas likums? Neciest nedz badu, nedz slāpes, nesalt. Lai aizgaiņātu badu un slāpes, tev nav jādeldē lepni sliekšņi, nedz jāpacieš drūma augstprātība un aizvainojoša laipnība, nav jāmeklē laime jūrā vai karagājienos; tas, ko prasa daba, ir viegli sasniedzams un pieejams. Sviedrus lejam liekā dēļ. ... . Kas saprotas ar savu nabadzību, tas ir bagāts. Paliec sveiks!