Tas labais, kas neļauj mums baudīt lielāku labumu, patiesībā ir sliktais [ļaunais], jo par lietām mēdz teikt, ka tās ir labas vai sliktas, ciktāl mēs tās salīdzinām vienu ar otru ... .

Lepnība ir prieks, ko pavada ideja par kādu mūsu darbību, kuru, kā mēs iedomājamies, citi slavē.

Tā sauktā tukšā lepnība ir tāda pašapmierinātība, ko uztur vienīgi pūļa viedoklis, un, kad tas zūd, tad zūd arī paša pašapmierinātība, proti, tas augstākais labums, kas katram mīļš. Šā apstākļa dēļ tas, kura lepnībai pamatā ir pūļa viedoklis, ikdienā allaž ir norūpējies. Viņš nopūlas un izmēģina visu, lai tikai saglabātu savu reputāciju. Pūlis taču ir svārstīgs un mainīgs, un tāpēc, ja labo slavu nesargā, tā ātri izgaist. Turklāt tā, ka visi alkst pūļa atzinības, tad katrs viegli aizēno cita reputāciju un visa minētā rezultātā, tā kā apstrīdēts tiek tas, ko uzskata par augstāko labumu, rodas milzīga vēlme citam citu jebkādā veidā apspiest, un tas, kas galu galā izrādās uzvarētājs, savu lepnību vairāk var pamatot ar to, ka kaitējis citiem, nekā ar to, ka darījis labu pats sev.

Sašutums ir naids pret kādu, kas darījis ļaunu citam.

Spēks, ar kādu cilvēks saglabājas savā eksistēšanā, ir ierobežots, un to bezgalīgi pārspēj ārējo cēloņu varenība.

Svētlaime nav atalgojums par tikumu, bet gan tikums [ir svētlaime]; un mēs to baudām ne tādēļ, ka apvaldām savas kaislības, bet otrādi, - tādēļ, ka mēs baudām svētlaimi, mēs spējam savas kaislības apvaldīt.

Iztēle ir ideja, ar kuru dvēsele vēro kādu lietu kā klātesošu.

Afektu [kaislību] nevar nedz kavēt, nedz iznīcināt citādi kā tikai ar pretēju un daudz spēcīgāku afektu nekā tas, kurš jāierobežo.

Kas dzīvo prāta vadīts, tas cenšas, cik vien spēj, otra naidu, dusmas, nicinājumu utt. pret sevi atdarīt ar mīlu un cēlsirdību.

Sāncensība ir iekāre iegūt kādu lietu, kas mūsos rodas no mūsu iedomas, ka citi vēlas to pašu.

Saskaņu veido tie, kas ir taisnīgi, nesavtīgi un godīgi, jo ne tikai tas, kas ir netaisnīgs un savtīgs, aizskar cilvēkus, bet arī tas, ka uzskata par apkaunojošu, jeb, citādi sakot, tas, ja kāds neciena valstī pieņemtos paradumus. ... . Turklāt saskaņa bieži mēdz rasties arī no bailēm, taču tādā gadījumā tai trūkst uzticības. ... . Saskaņu rosina arī lišķība, taču tas notiek nekrietnā verdziskuma vai divkosības rezultātā. ... . Pie saskaņas turklāt var vest arī kauns, taču kauns tikai par to, ko nav iespējams noslēpt.

Tiem cilvēkiem, kurus vada akla iekāre, pateicība lielākoties ir nevis pateicība, bet gan tirgošanās vai šmaukšanās.

Pazemība ir bēdas, kas radušās no tā, ka cilvēks vēro savu nespēju vai savu bezspēcību.

Dievinājums ir mīla pret to, kas izraisa mūsu apbrīnu.

Prāta vadīti mēs no diviem labumiem izvēlēsimies lielāko un no diviem ļaunumiem - mazāko.