Bailes [bažas] ir nepastāvīgas bēdas, kas rodas no nākotnei vai pagātnei piederošas idejas, par kuras iznākumu mēs zināmā mērā šaubāmies.

Cietsirdība jeb nežēlība ir iekāre, kas kādu rosina darīt ļaunu tam, kuru mēs mīlam vai pret kuru mēs izjūtam līdzcietību.

Nicinājums ir vērojums par tādu lietu, kas dvēseli aizkustina tik maz, ka dvēsele šai lietai klātesot, vairāk tiecas apcerēt to, kas šajā lietā nav, nekā to, kas tajā ir.

Pietiek tikai jums iztēloties, ka kaut ko nav jūsu spēkos veikt, tad, sākot no šī brīža, nodoma īstenošana jums kļūst neiespējama.

Nožēla ir bēdas, ko pavada ideja par kaut ko paveiktu, ko mēs uzskatām, ka esam veikuši savas dvēseles brīva lēmuma rezultātā.

... nepateicība ir apkaunojoša, jo tā parasti dara redzamu, ka cilvēku pārņēmis pārliecīgs naids, pārmērīgas dusmas, pārliecīga lepnība vai pārmērīga skopulība utt. Jo par to, kas neprotas revanšēties par dāvanu savas muļķības dēļ nevar sacīt, ka viņš ir nepateicīgs; vēl jo mazāk to var sacīt par tādu, ko neietekmē ne kurtizānes labvēlība un kurš necenšas izdabāt viņas iegribām, ne arī zagļa devība, lai gūtu palīdzību zādzības slēpšanā vai par kaut ko tamlīdzīgu. Gluži otrādi, tāds parāda, ka viņam ir nelokāms gars, ka viņš nav uzpērkams ne ar kādām dāvanām, kas nestu postu viņam pašam un vispārības labumam.

Cilvēka nespēju apvaldīt un ierobežot afektus es saucu par verdzību, jo afektiem pakļauts cilvēks vairs nevalda par sevi, viņš atrodas fortūnas [likteņa] varā, kas liek cilvēkam sekot sliktākajam, kaut arī pats viņš saredz labāko.

... tas, kuru viegli skar līdzcietības afekts un kuru aizkustina cita nelaime vai asaras, bieži dara to, ko vēlāk pats nožēlo; gan tādēļ, ka afekta iespaidoti mēs nedarām neko tādu, par ko droši zinātu, ka tas ir labs, gan arī tādēļ, ka mūs bieži pieviļ liekuļotas asaras.

Brīvs cilvēks ne par ko nedomā tik maz kā par nāvi, un viņa gudrība ir apcere [meditācija] nevis par nāvi, bet par dzīvi.

Katra mīlestība, kuras cēlonis nav gara brīvība, bet kas cits, ātri pārtop par naidu.

Dvēseles tiek uzvarētas nevis ar ieroču palīdzību, bet gan ar mīlestību un dvēseles cildenumu.

Skaties uz visu no mūžības viedokļa.

Naids ir bēdas, ko pavada ārējā cēloņa ideja.

Līdzcietība ir bēdas, ko pavada ideja par ļaunumu, kas nācis par kādu citu, kuru mēs iztēlojamies kā sev līdzīgu. ... . Šķiet, ka starp līdzcietību un žēlsirdību nav nekādas atšķirības, izņemot varbūt vienīgi tādu, ka līdzcietība attiecas uz atsevišķu afektu, turpretī žēlsirdība - uz vispārēju dvēseles ievirzi attiecībā pret šādiem afektiem.

Ar labo es saprotu to, kas, kā mēs droši zinām, mums ir noderīgs.