Izsmiekls ir prieks, kas rodas tādēļ, ka mēs iztēlojamies, ka lietā, ko mēs nīstam, ir kaut kas tāds, ko mēs nicinām.

Gļēvulība - vēlme izvairīties no lielāka ļaunuma, kura baidāmies, ar mazāka palīdzību.

Godkāre [ambīcija] ir iekāre, kas uztur un stiprina visus pārējos afektus; tādēļ to gandrīz neiespējami pārvarēt. Jo, kamēr cilvēku jebkāda iekāre tur savā varā, viņu neizbēgami savā varā tur arī ambīcija. Cicerons saka: Tieši pašus vislabākos visvairāk vada slavaskāre. Filozofi pat uz grāmatām, kurās pauž nicinājumu pret slavu, raksta savu vārdu utt.

Greizsirdība ir rūpes par to, lai iegūto baudītu viens un paturētu to sev.

Izdevīguma meklēšana ir jebkuras cilvēciskās darbības svira un iekšējais nervs.

Cilvēkus var iekarot arī ar devību, it īpaši tos, kuriem nav kur ņemt visu, kas nepieciešams dzīves uzturēšanai. Tomēr palīdzības sniegšana ikvienam, kam tā vajadzīga tālu pārsniedz atsevišķa cilvēka iespējas un intereses, jo atsevišķa cilvēka mantība taču nav tik liela, lai būtu tam pietiekama. ... . Tieši tādēļ rūpes par nabadzīgajiem gulstas uz visu sabiedrību un ir virzītas tikai uz kopējo labumu.

Kas attiecas uz labi un slikto [ļauno], tad arī tie lietās neko pozitīvu neparāda, jo lietas vēro pašas par sevi un ja tie nav nekas cits kā domāšanas modi jeb jēdzieni, kurus mēs veidojam tā, ka salīdzinām lietas vienu ar otru. Jo viena un tā pati lieta vienā un tajā pašā laikā var būt laba un slikta, un tikpat labi arī vienaldzīga. Piemērām, mūzika ir laba grūtsirdīgajam [melanholiķim], slikta tam, kas skaļi vaimanā, turpretī kurlajam tā nav ne slikta, ne laba.

Brīvs cilvēks vismazāk domā par nāvi, un viņa gudrība smelta no pārdomām par dzīvi, nevis nāvi.

Neviens nav tik kārs uz glaimiem, kā tas patmīlis, kas gribēja būt pirmais, bet nekļuva.

Gļēvulība piedēvējama tam, kura iekāri ierobežo bailes no tādām briesmām, no kurām nebīstas viņiem līdzīgie.

... daba eksistē ne jau kāda mērķa dēļ, tāpat arī darbojas ne jau kāda mērķa labad; tai nav nekāda principa ne nolūka ne savai eksistēšanai, nedz arī savai darbībai. Bet cēlonis, kuru sauc par galamērķi, nav nekas cits kā pati cilvēka tieksme, ciktāl tiek uzlūkota kā kādas lietas princips jeb sākotnējais cēlonis.

Daba nenosprauž sev nekādus mērķus, un visi augstākie cēloņi ir tikai cilvēku izdomājumi.

Par labo vai slikto mēs saucam to, kas veicina mūsu eksistences saglabāšanos, vai tai kaitē, proti, kas palielina vai samazina mūsu spēju darboties.

Kaut arī pašnoniecināšana ir pretēja augstprātībai, tomēr sevis noniecinātājs stāv augstprātīgajam ļoti tuvu, jo, tā kā viņa bēdas rodas no tā, ka par savu bezspēcību viņš spriež pēc citu spējām jeb tikumības, tad viņa bēdas remdināsies, proti, viņš priecāsies, ja viņa iztēle nodarbosies ar citu trūkumu izskatīšanu; no šejienes cēlies arī sakāmvārds: nelaimes biedri ir nelaimīgā mierinājums. Un otrādi: jo vairāk viņš būs pārliecināts, ka vērtējams zemāk par citiem, jo vairāk skums. Un tāpēc iznāk tā, ka neviens tik ļoti nesliecas uz skaudību kā sevis noniecinātāji, un cilvēku darbus viņi cenšas apspriest vairāk tādēļ, lai tos nopeltu, nevis tādēļ, lai tos izlabotu. Galu galā viņi cildina tikai pašnoniecināšanu un lepojas ar to, tomēr tādā formā, lai liktos, ka viņi paši sevi noniecinājuši.

Bēdas ir cilvēka pāreja no lielākas pilnības uz mazāku.