Agru vai vēlu pienāk mirklis, kad cilvēki pārtrauc savstarpējos cīniņus un mocīt cits citu, un beidzot samierinās ar to, ka jāmīl vienam otru tādu, kāds tas ir. Tad - debesu valstība.

Darbu aizsākot ir nepieciešams būt optimistam, bet nobeidzot - šaubu pilnam.

Jo vairāk ļaudis noveco, jo vairāk tie tuvojas bērnībai, un beidzot kā īsti bērni aiziet no šīs pasaules bez dzīves apnikuma un bez bailēm no nāves.

Saskaņā ar stoiķu definīcijām dzīves gudrība nav nekas cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, muļķība turpretim - pakļaušanās kaislību varai. Bet, lai nu dzīve cilvēkiem nebūtu gluži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā pusunce pret mārciņu. Turklāt vēl saprātu nobīdījis mazā galvas kaktiņā, atstājot pārējo ķermeni kaislību varā. Tālāk, vienam saprātam tas nostādījis pretim it kā divus visvarmācīgākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu dobums, tātad pats dzīves avots - sirds, un kaislības, kuras plašā valstība sniedzas līdz pat vēdera galam. Ko spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rāda visa cilvēka dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet tās atlaiž valgus savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk, līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi piekāpjas un padodas.

Katra doktrīna iziet trīs etapus: sākumā tai uzbrūk, pasludina par absurdu, vēlāk pieļauj, ka tā, iespējams, ir patiesa, bet nenozīmīga. beidzot atzīst tās patieso nozīmīgumu un tās noliedzēji sāk strīdēties par tās atklājēja godu.

Tā dzīvē vienmēr: mēs cenšamies, kaļam plānus, gatavojamies vienam, bet liktenis mums noliek priekšā ko citu. Sākot ar nepiesātināmu iekarotāju, kurš varētu aprīt visu pasauli, un beidzot ar padevīgu aklo, kuru ved suns, mēs visi tā kaprīžu rotaļlietas. Un, iespējams, ka aklais, kurš seko sunim, virzās pa pareizāku ceļu un retāk top savās cerībās piekrāpts kā tas,- pirmais aklais ar visu viņa svītu.

Brīvība nav cilvēka neatkarība attiecībā pret dabas un sabiedrības nepārkāpjamiem likumiem. Brīvība - tā vispirms ir cilvēka spēja pakāpeniski atbrīvoties no fiziskās pasaules sloga ar zinātnes un racionāla darba palīdzību; brīvība, beidzot, ir cilvēka tiesības rīkoties pašam ar sevi atbilstoši saviem sabiedriskajiem uzskatiem un pārliecībai - tiesības, kas kļūst par pretmetu despotiskām vai varaskārām pretenzijām no cita cilvēka vai to grupas puses, vai cilvēku šķiras, vai arī sabiedrības kopumā.

Cilvēks ir liels aktieris, un viņam patīk lomas, kurās var daudz raudāt. Ir cilvēki, kuriem nav drosmes tvert savu laimi. Kad tā nāk, viņi dzen to prom. Viņi grib nelaimīgi būt, bet tomēr tādi nav, jo viņu nelaime ir viņu laime. Ikviens otram izvaid savas bēdas: ak ,cik viņam grūti klājas! Bet kādēļ nevar būt otrādi? Kādēļ nevar rādīt labo! Kas mūžīgi daudzina savas klizmas, sāk beidzot tām ticēt. Cik bieži cilvēki paši velti sarūgtina savu dzīvi – un tā taču ir skaista! Tikai sīkam nebūt, bet vienmēr lielam būt. Tad arī dzīve būs liela!

Tikai pabeidzot kādu darbu, mēs parasti uzzinām, kā to vajadzēja sākt.

Pabeidzot lasīt labu grāmatu, liekas, ka esi šķīries no drauga.

Katra doktrīna iziet trīs etapus: sākumā tai uzbrūk,
pasludina par absurdu, vēlāk pieļauj, ka tā, iespējams, ir
patiesa, bet nenozīmīga. beidzot atzīst tās patieso
nozīmīgumu un tās noliedzēji sāk strīdēties par tās
atklājēja godu.

Jo vairāk ļaudis noveco, jo vairāk tie tuvojas bērnībai,
un beidzot kā īsti bērni aiziet no šīs pasaules bez dzīves
apnikuma un bez bailēm no nāves.

... katrs no sākuma tiecas būt otrais aiz pirmā, tad
līdzīgs pirmajam, beidzot pārāks par to un kļūt par pirmo.

Pa priekšu nepieciešamo, tad vajadzīgo un beidzot
patīkamo.

Tikai pabeidzot kādu darbu, mēs parasti uzzinām, kā to
vajadzēja sākt.