beidzot esmu uzzinājis ar ko cilvēks atšķiras no
dzīvnieka: ar naudas grūtībām.

Agru vai vēlu pienāk mirklis, kad cilvēki pārtrauc
savstarpējos cīniņus un mocīt cits citu, un beidzot
samierinās ar to, ka jāmīl vienam otru tādu, kāds tas ir.
Tad - debesu valstība.

Tā dzīvē vienmēr: mēs cenšamies, kaļam plānus,
gatavojamies vienam, bet liktenis mums noliek priekšā ko
citu. Sākot ar nepiesātināmu iekarotāju, kurš varētu aprīt
visu pasauli, un beidzot ar padevīgu aklo, kuru ved suns,
mēs visi tā kaprīžu rotaļlietas. Un, iespējams, ka aklais,
kurš seko sunim, virzās pa pareizāku ceļu un retāk top
savās cerībās piekrāpts kā tas,- pirmais aklais ar visu
viņa svītu.

Saskaņā ar stoiķu definīcijām dzīves gudrība nav nekas
cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, muļķība turpretim -
pakļaušanās kaislību varai. Bet, lai nu dzīve cilvēkiem
nebūtu gluži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris
daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā
pusunce pret mārciņu. Turklāt vēl saprātu nobīdījis mazā
galvas kaktiņā, atstājot pārējo ķermeni kaislību varā.
Tālāk, vienam saprātam tas nostādījis pretim it kā divus
visvarmācīgākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu
dobums, tātad pats dzīves avots - sirds, un kaislības,
kuras plašā valstība sniedzas līdz pat vēdera galam. Ko
spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rāda visa
cilvēka dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt
savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet
tās atlaiž valgus savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk,
līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi piekāpjas
un padodas.

Ir trīs egoistu kategorijas: egoisti, kas dzīvo paši un
ļauj dzīvot arī citiem, egoisti, kas dzīvo paši, bet
neļauj dzīvot citiem, un beidzot, egoisti, kas nedzīvo
paši, un arī citiem to neļauj.

Vai, dvēsele, tu būsi kādreiz krietna, vienkārša, vienota,
kaila, skaidrāk saskatāma nekā tevi ietverošais ķermenis?
Vai tu baudīsi kādreiz tādu stāvokli, kas būtu draudzīgs
un gatavs uz zaudējumiem? Vai tu būsi kādreiz piepildīta,
brīva no vajadzībām un ilgošanās, bez jebkādas iekāres -
nedz pēc dzīvas būtnes, nedz pēc nedzīvas lietas - lai
gūtu apmierinājumu? Vai neiekārosi nedz laiku, lai ilgāk
justu baudu, nedz vietu vai zemi, nedz klimatu, nedz
cilvēku labvēlību? Kad tu beidzot būsi mierā ar to
stāvokli, kāds ir, priecāsies par to, kas tev ir ... ?

Darbu aizsākot ir nepieciešams būt optimistam, bet
nobeidzot - šaubu pilnam.

Brīvība nav cilvēka neatkarība attiecībā pret dabas un
sabiedrības nepārkāpjamiem likumiem. Brīvība - tā vispirms
ir cilvēka spēja pakāpeniski atbrīvoties no fiziskās
pasaules sloga ar zinātnes un racionāla darba palīdzību;
brīvība, beidzot, ir cilvēka tiesības rīkoties pašam ar
sevi atbilstoši saviem sabiedriskajiem uzskatiem un
pārliecībai - tiesības, kas kļūst par pretmetu despotiskām
vai varaskārām pretenzijām no cita cilvēka vai to grupas
puses, vai cilvēku šķiras, vai arī sabiedrības kopumā.

Parūpējies beidzot, lai tuvojoties nāves stundai, tavi
trūkumi mirst pirms tevis. Atsakies no nemierpilnajām
baudām, par kurām tik dārgi jāmaksā. Ne vien nākamās, bet
arī pagājušās nodara ļaunumu. Tāpat kā pēc pastrādāta
nozieguma pat tad, kad tas nav atklāts, nepāriet
satraukums, tā arī neķītrām baudām seko nožēla.

Zaudējot ko ļoti vērtīgu un tuvu mēs beidzot sākam domāt ar apziņu.

Pēc pirmās glāzes tu redzi lietas tādas, kādas tu gribi tās redzēt, pēc otrās glāzes tu redzi lietas, kādas tās nav. Visbeidzot tu redzi lietas, kādas tās patiešām ir, un tas ir pats briesmīgākais
uz pasaules.

Kad beidzot viņš ieņēma amatu, kurā varēja teikt visu, ko domā, viņš spēja domāt vairs tikai par savu amatu.

Amerikānis ir cilvēks, kurš, beidzot ticis līdz iespējai nopirkt nelielu mašīnu, pērk lielu.

Sākumā ir doma, fantāzija, pasaka. Aiz tiem nāk zinātnisks aprēķins, un visbeidzot, izpildījums vainago domu.

Čūska maina ādu, daba – veidolu, vīrietis –
pārliecību, sieviete – tērpus un mīļākos, taču katrs visbeidzot paliek tāds, kāds viņš ir.