Gājiens
Mēs ejam.
Prieki,
bēdas, bēdas un prieki.
Baudām, dažreiz smejam,
bet ejam un ejam.
Nāk draugi – iet ienaidnieki,
brīdi mēs mīlam,
drīz esam lieki,
raudam un semjam,
bet visu laiku
ejam, ejam un ejam...
Šūpuļi, dzīves un kapi –
visām gaŗām ejam.
Bieži, kur jāsmejas – raudam,
kur jāraud – smejam,
bet atkal tālāk un tālāk ejam. –

Ejam un ejam,
līdz beidzot
gurst sirds, pagurst kājas. –
Nāk draugi – nāk ienaidnieki,
nu visi tie lieki,
kaut gājiens vēl neapstajas –
vēļ nav šeit mums mājas.

Mēs ejam, ejam un ejam,
en vērojam gurdi:
kāds paliek malā...
Tam gājiens ir galā.

Mēs ejam, ejam un ejam...

Vieniem, kā man šķiet, ir daudz instrumentu un maz ideju; citiem ir daudz ideju un nepavisam nav instrumentu. Patiesības intereses prasa, lai tiem, kuri domā, beidzot labpatiktu pievienoties tiem,
kuri darbojas.

Katra neīsta māksla, katra tukša gudrība pastāv zināmu laiku, līdz beidzot iznīcina pati sevi, un tās augstākais uzplaukums reizē ir arī bojāejas laiks.

Arīdzan putnus, kad tas ieslodzīts zelta būrītī, vārguļo un nonīkst, un arī daža laba puķe, pārnesta un iedēstīta citā, labākā vietā, nķuļo un beidzot novīst.

Ak, sievietes brieduma prieks! Ak, beidzot šī laime!

Ir trīs veidu egoisti: vieni – kuri dzīvo paši un ļauj dzīvot citiem, otri – kuri dzīvo paši, bet neļauj dzīvot citiem, un, beidzot, trešie – kuri nedzīvo paši un neļauj dzīvot citiem. Sievietes lielākoties pieder pie trešā veida egoistiem.

Jo vairāk ļaudis noveco, jo vairāk tie tuvojas bērnībai, līdz beidzot kā īsti bērni aiziet no šīs pasaules bez dzīves apnikuma un bez bailēm no nāves.

IEKĻŪT AKĀ

Es, protams, nelēcu akā.
vienreiz gan
mani gribēja tajā iemest
kā beigtu suni,
taču īstajā brīdī
atrada kārtīgu mantu,
nevis tādu vietas izpildītāju
kā es.

Neviens brīvu prātu
nav akacī līdis.
Akacī nemājo nāras,
bet nīgrs purva velns.
Toties aka
nekādus raksturojumus neprasa –
ne tikai ierēdņu,
bet pat dzejas klasiķu parakstītus.
Tāpēc gribas tai akā tikt.

Ja nevar no augšas,
tad jāmēģina no sāniem.
Tā nu es rakos, rakos un rakos,
izpildīju jau kurmja meistarkandidāta normu,
līdz – atdūros akas grodos.
Atkal nekā.

Grodi ir, protams, forma – un tikai,
bet toreiz, cik atminos,
es vēl biju
sapinies formālista valgos
un tāpēc
grodus ar cirvīti
neskrāpēju viss

Tā kā bija vien jānāk
atpakaļ gaismā.

Un tomēr –
kā aka –
pie zvaigznēm un skaidrūdens tikt?

Ņēmu lāpstu (ne veikalā pirkto un trulo
tā kā mani pūliņi iepriekšējie,
bet no kāda cunftīga grāvrača
patapinātu).

Un palēnām
izraku pats savu aku,
iztaigājis to
visā dziļumā.

Sākumā tajā bij
vin mani sviedri,
vēlāk jau ūdens,
vēlāk jau zvaigznes,
beidzot jau ceļinieks
palūdza nodzerties...

es ilgi uzkavējos
it visos pasaules vējos
bez sliežu vēji skrien
tiem līdzi laiks arvien
bet telpa vecās sliedēs
būs vītīs plauks un ziedēs
es izkāpu no vējiem
un telpā uzkavējos
tai telpā uzgaidāmā
kas vērtās manā namā
es tagad gaidu vēju
kas beidzot sliedēs skrien
bet tikai električkas
liek naktī satrūkties šai telpā uzgaidāmā
kas vērtās manā namā

Pieturējās izturīgs laiks; zvaigznes
negriezās pirkstos šķautņainām malām; kuģi
nepeldēja uz priekšu, un jūra
nebija aizaudzēta ar zāli.
Ja saplīsa pudele – lauskas
aizripoja kā kamoliņi.
Lūzumi pastāvēja vien teorētiski
un nebija iekļauti
augstskolu programmās.

Bija vien olas,
nebija vistu un gaiļu.

Laika prognozisti
bangoja ūdensgāzes.

Iežņaugts starp diviem plīstošiem mirkļiem,
pieturējās izturīgs laiks.

Sievietes beidzot ir sapratušas, ka viņas patiesībā ir daudz stiprākas nekā vīrieši.

Piedod, labā, šo vēlo paldies,
Kad es pati jau vēju sarāta,
Ilgi jāiet, līdz beidzot saprotam,
Kam un cik īsti esam parādā.

Tur, kur zili tītumi kūpēs,
Būs beidzot tev nonākt ļauts,
Un kļūsi tu mūžības vārpas šūpots
Mazs saules grauds.

Ar asu mirkli zvaigzne dur,
Un bezgalību cilvēks aiziet
Un satiek debesis kaut kur.

Nu zvaigzne beidzot piekususi
Un starus ievelk klusi, klusi.
Un dziļi naktī cilvēks bass
Iet savas zvaigznes apglabāt.

Es nesacēlu lielu vēju,
sākot dzīvi ar izsaucēju.

Es nesacelšu lielu vēju,
beidzot dzīvi ar izsaucēju.