Tu nepiekusi, skaņā kalnā kāpdams,
Tu nepiekusi, ejot baltābola pļavās,
Tu dārzos nepiekusi, uzrunādams putnus.
Kad beidzot piekusīsi – atbalsis vēl dzīvos.

Vālodzes grūsidību, lielceļa skaidrību
Un zieda nesteidzīgo prieku,
Tu beidzot būsi sapratis mani,
Bet tikai pēc manas
Aiziešanas.

Esmu raudzījies tālēš tā kā ezeros zilos.
Esmu raudzījies ļaudīs, beidzot atskārtu kluss:
Katram srdī ir tāles tā kā ezeri zili,
Tās var satumst vai apsniegt,
Bet nekad nedrīkst zust…

Sauc saulainu dziesmu oši,
Aug sāpe, kad bērzi ļimst,
Uz tava ceļa bij droši,
Lai jauni bērzi tur dzimst,
Īss pelēkas kļavas klājums,
Tik cilvēka dienām – garš.
Ir beidzot ikdienas gājums,
Skan mūžības zvana varš.

Nenopūt šonakt sveci, ļauj tai zust,
Ļauj savam logam iegrimt tumsā neredzamā.
Tad beidzot ceļš pie tevis zudis būs.
Miers ienāks nogurušā namā.

Te paliek pagalms, manu soļu vīts,
Un puķe, kam es sauli dāvājusi.
Šķiet, arī darbs ir beidzot padarīts,
Kur mīlot sevi esmu izteikusi.

Nu, māmulīt, kā plecu lakats
Tavs mūžs ir beidzot noadīts.
Guļ melnā krāsa zaļai pāri,
Un pavediens uz smiltīm stīdz.

Un Svētīgais uzrunāja bhikšu un pastāstīja tam stāstu par ilgdzīvotāju princi Dighavu. Viņš sacīja: „Sensenos laikos Benaresā dzīvoja spēcīgs valdnieks, kuru sauca Brahmadata no Kāšī. Un viņš devās karā pret Dighiti, daudzcietušo Košalas valdniek, jo viņš domāja, ka Košalas karaļvalsts ir maza un Dighiti nespēs turēties pretī armijai. Un Dighiti, redzēdams, ka pretošanās ir neiespējama, bēga, pamezdams savu mazo karaļvalsti Brahmadatas rokās, bet pēc daudziem klejojumiem viņš beidzot ieradās Beneresā un dzīvoja kopā ar savu dzīvesbiedri podnieka namā ārpus pilsētas.

TŪKSTOŠKĀJIS

Katru rītu tūkstoškājis
pamostas un skaita kājas.
Kad tās beidzot saskaitītas,
gulēt jāliekas līdz rītam.

- Tas nekas! – spriež tūkstoškājis.
- Kaut nekur es neaizgāju,
toties zinu, ka līdz rītam
manas kājas saskaitītas!

SLIMIE RUNČUKIŅI

Jau rīt uz skolu jāiet būs,
Lūk, tādēļ šodien Čips un Timiņš
Pie ārsta sūdzas: - man sāp ūsas...
- Bet man –
viss astes galiņš slimiņš...

- M-j-ā-ā...
Ir jaunas ļaunas kaites jums, -
Tos apskatot, ņaud dakters Minka,
- tev, Čip, - smags astes pārgurums,
Bet Timam – lielais ūsu infarkts...-

Sāk inči smaidot ņurrāt-murrāt:
- Ak tad tik vāji esam, m-jā-ū-ū?
Ak tad uz skolu jāiet na-ā-āv?

- Nē, nē, vai prāts! – ņaud ārsts. – Tūlīt
Ar diētu
Mums jāsāk vainas projām dzīt:
Trīs dienas nedrīkstat nekā ne palaizīt!

tad trejas nedēļas nav atļauts ņammāt
Jums pankūkas un debesmannā,
Un trejus mēnešus-
liegts peļu sašmorējums,
Bet trejus gadus – saldais krējums!...

- Ko, ko-o-o? Mums nedos ēst neko-o-o? Ā-ā-u!
Nē, tad tās kaites... paŗiet jā-ā-u!
To vainu mums nemaz vaits n-ā-ā-u!
Ņ-ā-ā-ā-u!

Pieci kaķi.

Pieci kaķi brauca mežā malku cirst. Cirta,
cirta ilgi, bet nekā nesacirta. Astes sacēluši,
kaķi pārbrauca mājās. Pārbrauca mājās,
apskatās labi – malkas nekā.
Brauc otrreiz. NU pārveda katrs pa
pagalei: viena pagale īsa, otra strupa, trešā
ne īsti strupa, ne īsti īsa. beidzot visi pieci
kūra uguni, iekūra uguni, vārīja putru,
izvārīja putru, ēda kā negauši. Saēdās labi,
nespēja paiet, nolikās gulēt.
Iesim lūkot, vai neguļ arī šobrīd.

Iegūta manta sagādā lielākas mokas nekā tās iegūšana. Kā vaimanā par zaudējumiem, kas reizēm ir lieli un šķiet vēl lielāki! Un beidzot: kaut arī liktenis šiem cilvēkiem neko neatņem, tomēr viss, ko viņi neiegūst, viņiem jau ir zaudējums.

Var gadiem ilgi meklēt kaut ko vai kādu, līdz beidzot apjēdz, ka meklē pats sevi.

Protams, vēdergraizes ir nieks salīdzinājumā ar
sirdssāpēm. Un kaut arī ļaudis mēdz apgalvot, ka
jūrā zivtiņu netrūkst, patiesībā ļoti daudzi no mums
krietnu tiesu sava mūža pavada pilnīgā vientulībā.
Un, kad beidzot izdodas atrast kādu, kam omulīgi
saritināties blakus, drīz vien atklājas, ka naktīs viņš
krāc tik skaļi, ka vairs nevar dzirdēt paša sapni un to
nākas skatīties ar subtitriem.

Es tev novēlu būt noteicējam pašam par sevi, lai tavs neskaidru domu satrauktais gars beidzot tiktu pie miera un drošības un lai tas būtu pats ar sevi apmierināts; lai tas izprastu, kas ir īstenie labumi, kuri, līdzko izprasti, jau ir iegūti, un tam papildus nevajadzētu mūža gadu. Tikai tas ir pārvarējis nepieciešamību, tikai tas ir nodzīvojis dzīvi un ir brīvs, kas dzīvo, piepildījis dzīvi.