Cik vien vari, atsedz savas kļūdas, pratini sevi. Pildi vispirms apsūdzētāja pienākumus, tad - tiesneša, visbeidzot - aizstāvja. Dažkārt sāpini pats sevi.

Nedrīkst nevienu nesaprātīgu cilvēku atstāt paša ziņā, jo tad viņš perina ļaunus nodomus, gatavo briesmas citiem vai sev; tad viņam cita pēc citas rodas dažādas nekrietnas vēlmes un dvēsele atsedz visu, ko bija slēpusi aiz bailēm vai kauna; tad tā sakāpina pārdrošību, sakairina iekāri, iededz dusmas. Visbeidzot, muļķim iet zudumā vienīgā priekšrocība, kāda ir vientulībai, - citam neko neuzticēt un nebaidīties denuncianta; viņš pats nodod sevi.

Tirgs

Nu troksnis rimis, beigts ir lielais tirgs,
Zviedz, projām aizrikšodams, pēdējais zirgs,
Stāv laidari un būru atliekas,
Pie kārts vēl ābols gaisā rēgojas.
Kā kuls ir nomīdīts visapkārt lauks,
Vai še vairs citu gadu zāle plauks,
Kur it kā skudras ļaudis nāca, gāja,
Kur spiedās, dižojās un brauca, jāja?
Te desinieks un resnā bulku bāba
Ar riekšavām sev naudu kulēs grāba,
Te taukie kupči vilka labu lomu
Un tukšodami pildīja sev somu.
Te čigāns, troksni celdams, zirgiem mija,
Te arī žīds ar „pirktām drēbēm” bija.
Te tirgojās – un likās esam lieks –
Ar gara mantām muļķa grāmatnieks,
Kamēr kāds zīlnieks, griezdams leijerkasti,
Ar sekmēm stāstīja, kur laimei krasti.
Te arī ubags lūgdams galvu lieca
Un meitenes ar puišiem jautri trieca
Un pastaigājās tuvās kalna priedēs –
Viss gāja senās, vecu vecās sliedēs.
Šī tirga karstos smilšu putekļos
Es visu garo dienu kavējos.
Bez mērķa gaita šķērsu šķērsām vijās,
Pie laidara man svārki aptraipījās,
Pie desu būra klāt es netiku,
Jo nebij man tik stipru elkoņu,
Ka biezam pūlim spētu cauri spraukties –
Man tur ar negribējās iekšā jaukties.
Kur klajāks bij, tur klusām staigāju
Un kādu retu draugu satiku.
Viens otram saprazdamies roku spiedām,
Par karstumu un jauniem laikiem spriedām,.
Bet, pašlaiku vārdi dziļāk ķērās
Un sirds pret sirdi brīvāk vaļā vērās,
Tad uzplūda uz reizi ļaužu strāva
Un sarunu, mūs šķirot pušu rāva.
Tad soļoju ar tukšu smaidu sejā
No lejas kalnā un no kalna lejā
Un redzēju, k ā dažam sānus lāpa,
Kā lielais Ješka mazo Ješku krāpa,
Un jutu, ka no muguras man spēra,
Kas pirmiņ vēl no manas glāzes dzēra,
Un beidzot man šī burza nicin nika –
Bet tomēr projām doties nepatika.
Nu troksnis rimis. Sārtums rietumos
jau vēsta: diena labunakti dos.
Pa priežu pakrēsli uz mājām eju
Un iedams klusiņām par sevi smeju.
Kā visa no šīs dienas negaidīju!
Un nu? Priekš kā, par ko es nācis biju?
Vai manis teiten kādam vajadzēja?
Viss skrietin ir bez manis tā kā skrēja.

Daudzi no lielākajiem veiksminiekiem un veiksminiecēm nav beiguši pat koledžu. Tās vietā viņi apmeklējuši dzīves skolu.

Īstā dzīve sākas tad, kad beidzot saproti, ka visas bailes bijušas tikai tavā prātā.

Uz skolu eju,
Uz skolu braucu,
Ar smaidu sejā,
skolu sveicu!

Esmu atradis avotu. Tieši viņa man
bija vajadzīga, lai atpūstos no ceļa. Un viņa
ir. Esmu viņu atkal atradis, kā atrod parādību
jēgu, un es soļoju viņai līdzās pa pasauli, kuras būtība man beidzot atklāta.

LAVAS MOTĪVS

rokas izkūst un klājas uz vēsajiem pleciem
verdošās lūpas svilina spuraino zodu
saule sen aizgājusi kāpēc gan vēl tik karsti?
nelaimīgā ko lai es vēl tev dotu?
pļava ir izdegusi un liesmas vijas pa stumbriem
kad ledus gabals beidzot saprot jau projām
viņa ir aizplūdusi un aklu akmeņu starpās
lēni atdziestot lēni ir gājusi bojā

Drosme visupirms ir taisnīguma sekas.
Šķiet, ka visas cilvēka rūpaliskās pūles, visi aprēķini, visi rasējumi garajās nomoda naktīs galu galā uzskatāmā plāksnē noved tikai pie vienkāršības, it kā būtu vajadzīga
vairāku paaudžu pieredze, lai pamazām attīrītu kādas kolonnas, kuģa korpusa vai lidmašīnas fizelāžas aprises, līdz tās iegūst krūts
vai pleca līniju pirmatnējo skaidrību. Šķiet, ka
inženieru, rasētāju, plānotāju darbs tātad ir
nogludināt, nolīdzināt formas, padarīt vieglāku atsevišķu mezglu, līdzsvarot spārnu, līdz
tas izgaist pats no sevis un nav vairs pie lidmašīnas rumpja piestiprināts spārns, bet pilnīgi nobriedusi, no sava apvalka beidzot atbrīvota forma, kaut kas līdzīgs negaidīti uznirušam, noslēpumaini saliedētam kopumam,
kas ir rada poēmai.

Vieniem, kā man šķiet, ir daudz instrumentu un maz ideju; citiem ir daudz ideju un nepavisam nav instrumentu. Patiesības intereses prasa, lai tiem, kuri domā, beidzot labpatiktu pievienoties tiem, kuri darbojas.

Neņem nu dzīrotājam ļaunā, ka viņš uz brīdi aizmirst pienākumus pret draugiem. Par katru nieku taču beidzot jāsamaksā.

Mīlestībai ir savi attīstības likumi, savi posmi, kā ziediem. Tai ir savs krāšņs pavasaris, karsta vasara, visbeidzot arī rudens, kas vieniem ir silts, gaišs un auglīgs, citiem – auksts, trūdu pilns un neauglīgs.

Man liekas - jūsu rokām ir savādas
burvības spēks,
Jūsu acīm - svētība mīļa...
Man liekas - tā uguns, kas jūsu sirdī deg,
Ir kā Dieva gudrība dziļa.
Gribas man galvu nolikt pie jūsu kājām.
Un beidzot būt - mājās.

Vienpadsmit skolotas saules aprit.
Vienpadsmit ziemas bez vasarām.
Paliek, līdz aizaug.
Noskan, līdz apklust.
Sākot – sākot ar asarām,
beidzot ar sarkanu šļakatu matos.
Varbūt uz piedurknes?

Tagad nu es.

Mana izglītošanās bija drūma. Es mācījos vairākās skolās psihiski nelīdzsvarotiem skolotājiem.