Daudz laimes vārda dienā visām Martām!

kad pārtapsim abi par sapni
no kura mostas ar vaidu
es paklanīšos un teikšu
ar platu un vīrišķu smaidu

nu redzi
cik lēti
dārgā
var nopirkt biļeti Šurp

lai tagad pēcteči strādā
un pelna mums biļeti Turp
atpakaļ dzīvē

ja nebūsim vajadzīgi
ja pēctečiem cits būs ko darīt
tad iesim spokoties pīpēt
un veļu zupiņu vārīt

1986

un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzupuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs

mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju

bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vaidi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis

to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūzt
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus

1986

mums abiem salutēs reiz kāvi
un Faetons mūs vizinās
bet pagaidām mēs sēžam grāvī
un vārnas pāri lidinās

un pelēks limuzīns mums garām
kā sniegpulkstenis aizlido
un ko nu lai mēs tagad darām
vai aiztiksim jau aiztikto

vai arī domāsim kā sliktāk
kā dumjāk izdarīties var
ar katru brīdi arvien diktāk
mūs rupjas lietus lāses skar

būs jāiet tur kur nevar neiet
tur sliktāk būs un it kā ērtāk
bet lūkosim – aiz mums lai paliek
tās goda durvis neaizvērtas

1986

žēl man to negulēto nakšu
bet vai tad es vēlreiz pasaulē nākšu
vai izlīdīšu maziņš un pliks
un gulēšu ietīts kur mani liks?

un bez spoguļa skatos sev acīs
bet nesaprotu ko es tur redzu
tas ir tāpat kā pasaulē skatīties
tas ir tāpat kā vilcienā kratīties

pelni bez kādas melodijas
neizvandītā kaudzītē guļ

1986

Guliet, mazie, - augstu gaisā
Ziemeļzvaigzne dzirkstī glīti,
un pa sienu aiztipina
prom uz migu zirneklītis

Viņam arī maza gulta,
viņam arī paladziņš,
un par zirneklīšu laimi
caurām naktīm sapņo viņš.

1985

Tāds nu ir mūsdienu dzīves
nesimpātiskais vaigs

jezga un izpriecas lētas
nemanāmi iet laiks

cepeši krīt no gaisa
nav elpas un riteņi griežas

šis laiks ir automātiskas durvis
neviens lai tām nepiespiežas

nekad nav bijis tik viegli
iz dzīves vilciena krist

bet negribas ātri aiz logiem
atkal var mainīties viss

tā tomēr nav taupīšanās
bet īstākais apjukums

mums pašiem nekad nav laika
atskatīties uz mums

1985

citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām

es tik vadu savas dienas
istabā kam piecas sienas

jā pie manas piektās sienas
sliktas gleznas nav nevienas

staro silti mīļi tāli
pieci dārgi oriģināli

viens Gogēns viens Pikaso
divas Delles viens Ruso

citam vecim nav nevienam
istabas ar piecām sienām

nav pie manas piektās sienas
sliktas grāmatas nevienas

stāv pie sienas augstos plauktos
ādas vākos biezos jaukos

vēl pie manas piektās sienas
nav nevienas sliktas dienas
stāv pie sienas jocīgs mūžs
jūras viļņo vēji pūš

izsniedz visiem piecas sienas
tiem kas paši stāv pie sienas

1984

DZEJOLIS, KAS ADRESĀTU NESASNIEGS

skaties un apskaud cik forši man ir
es atšķiru to ko tu neatšķir

skaties un apskaud dzejnieka pozu
kārtējo tramīgo metamorfozu

jo citkārt es nezinu kur man slēpties
kā runāt ar ļaudīm un kā man ģērbties
bet tad atkal nedomāju par to
un gadās ka pasaku arī ne to

bet tā tam ir jābūt un forši man ir
es atšķiru grāmatu
spalvas tu šķir

1986

PUBLICISTIKAS RECIDĪVS

kur zaļganā mijkrēslī peldēja zivs
turēdamās pie dīvainas takts
klusītēm šūpojās slīkoņi divi
plus viens pagrimis sievietes akts

pirmais bij Lāčplēsis otrais bij Melnais
dievs ar viņiem tie dara ko var
bet sievišķis nosodījumu pelna
tā bija Spīdola dvēsele gars –

1986

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs

skaista slaida
un gandrīz kaila
un viņas soļi
ir debesīs

stindzinošajā rīta velvē
maigi spēlējas vēja gars

vienīgais cilvēks
kurš viņu ir redzējis
ir kāds noklīdis
saules stars

viņa gāja gar jūras malu
viņa gāja gar debesu malu
tu jau tiecies
pēc viņas smeldzes
tagad tu sekosi viņai
no dzelmes
viņas soļi ir debesīs
tavi soļi ir debesīs

jaunekļu neiepazītās meitenes
klusi kopā ar viņiem gaist

nokritīsim uz ceļiem
šai brīdī
kad jūra un debesis
netiekas vairs

viņa gāja gar jūras malu
un viņas soļi
ir debesīs
viņas mati un viņas lūpas
un viņas glāsti
ir debesīs

1986

neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas

neapdzīvotais nams
veco avīžu čauksti
un katli pie virtuves sijas
melni un galīgi auksti

neapdzīvotais nams
vēsās un bēdīgās telpas
un cerības tvaiki uz loga
no manas vārīgās elpas

neapdzīvotais nams
neaizkritušie plaksti
joprojām vēl dzīvais dārzs
aiz loga –
un spēcīgie laksti

neapdzīvotais nams
putekļu savādās dejas
un mirušās vieglais skūpsts
uz manas domīgās sejas

1986

VĒSAIS DZEJOLIS

Mūsu dvēselēs polārā ziema
un es pat negribu iemācīt tev
kā to pārlaist
šo polāro ziemu
ņem kaut vai lāsteku skaliņus šķel

Mēs esam tīnīšu vētrasputni
izteicam vārdos ko viņi ar frizūrām
nemeklē kvēlošās oglītes skatienā
nemeklē siltumu gaišajā glazūrā

Neaplauz zobus ap ledaino skaistumu
nemeklē Arktikā remdenu ūdeni
klausies tik vēso un ritmisko mūziku
uztraukties vajadzēja rudenī

1986

cik saldi nobrēkties
pie tavas kurlās auss
ka it neviens
vairs negrib tevi nīst

tad atbilde
kā dārgu ziepju putas
uz tavām lūpām
burbuļo un plīst

kā dārgu ziepju –
grūti dzīvot tīram
ja visa vēsture
viens sūdu okeāns

jau susē susē...
deso Pāns
viņš grib būt nemirstīgs –

tad jābūt lielam vīram
kā tu kam bauroju
pie aizaugušās auss

1987

es neatsakos no draugiem
arī tad ja tie dzer

es neatsakos no gaismas
arī tad ja tās nav

es atceros būdas tumsā
līķbālos aveņu stiebrus
tie noteikti ilgojās saules

es negribu nodot biedrus
ko dzīve ir izdzērusi
sausus kā vītušus ziedus

1986