FABULA

„Es jūtos tik veca,
tik mitra, tik slima,”
sērkociņiem
sacīja prīma.

„un kas tu man esi,
vai laime? vai nāve?
Vai tu mani nogalini
vai žāvē?”

tā nervozi tērgā
ikviena prīma,
ko sērkociņš
klusēdams aizdedzina.

1984

HOSPITĀĻU IELA

un tumšās parādenes daiļā
zudi tu
vairs neredzēt man tavu gurnu šūpas

bet neesmu pēc dailes nācis šeit

es tālāk soļoju un ieraudzīju žūpas
tur bija kādi pieci vienuviet
ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulesriets

bij polši pievesti
tie bīdīja priekš viena
jo bija vienpadsmit
un bija brīva diena

es izlikos ka viņus nepazīstu
(es, rēta, izlikos, ka dzīstu)
es muku bodītē un pirku desmit olas
es viņus pazīstu
tie ir no mūsu skolas
es negribu šais dzīrēs piedalīties
es nezinu kā pieņemts
kā ir tad
kad mātes fabrikās
un tēvi kaut kur dropē
un izveidojas griezīgs plakans stils
aiz kura slēpjas citādākas rētas

lai piedod labiņie
kas šajā ielā dzīvo
un savu labumiņu
rāda katru dienu

bet viņi nav un nebūs šitās ielas sāls

viens no tiem čaļiem
vecs un gluži bāls
varbūt ir dzejnieks –
visu mūžu raksta
ar piedulķotām asinīm
uz bruģa
tādas dzejas
kas liktu visam apstāties

un mājas truli raugās
tiesneši rok dārzus
ir brīva diena
vienpadsmit
un lāsts

1986

KUR TIE GADI

Pilsēta ir krūmājs. Lielie zari ir ielas. Mazie
zariņi mājas. Lapas ir dzīvokļi.
Es zinu, ka blakus krūmā dzīvo mans
klasesbiedrs. Es neesmu viņu saticis kur tie gadi.
Bet es nezinu viņa zariņu, nezinu viņa lapu.
Kādu dienu Lielais sēņu vecis nospiedīs Lielo
sēņu pogu. Mūsu krūmi pārvērtīsies par sēnēm.
Nē, tas nav teikts.
Bet ziema tomēr pienāks tik un tā. Visiem
krūmiem nobirs lapas.
Un tad es to iespēju viņu satikt varēšu aplūkot
tīri abstraktā plāksnē.
Zari kā zari, mājas kā mājas. Un trepju telpas
bez dzīvokļu durvīm. Un lifti ar nenumurētām
pogām.
Un cilvēki, kurus es nepazīstu, staigās pa
taisno caur plānajām sienām.

Ek, nopūta dabū spārnus un lido uz siltām
zemēm.

1985

DRAUGI UN PAZĪSTAMI II

es viņu pieskaitu pie ļoti labiem ļaudīm
ir ezers ciet un saulē dzirkstī ledus
es kamaniņās savas bēdas vedu
lai ezervidū pabāztu zem ledus
jo dzīvo atmiņās man viens no labiem ļaudīm

kad es tā izsakos par ļoti labiem ļaudīm
nāk vējš no ezera un sirdīgs matos klūp
no debesīm jau krāsa nenoplūk
tur nokļut var ir tad ja bieži klūp
bet visiem nestāsti par ļoti labiem ļaudīm

1986

DRAUGI UN PAZĪSTAMI I

man gribas iztēloties kā tie abi dzīvo
cik tērē mīlestībai
cik mēdz izdot nāvei
cik aklu glāstu tiem uz grāmatiņas
vai viņa rudeņus krāj melnā tīkliņzeķē
cik viņi iekrājuši
ko var atļauties

- tie daudz var atļauties
ir zilu izmisumu
ir pašas nāves pieskārienus biklos
ir smieties smieties
krist ar galvu stiklos
un piecelties kā svinīgs sēru foto
virs atvadvārdu restēm

- un arī bērni viņiem tādi paši

1986

cilvēku vārdi kā stabiņi glīti
drūzmējas manā galvā
stāvus
kā japāņa uzrakstīti

tie ir no piemiņas plāksnēm
vai atmiņu sojas plātnēm
un tādi ko tūlīt pie sienas
bet es viņus nešauju vēl
bet es viņus nešauju vairs

vēsture visus ienaidniekus
nebūt vēl atdzīvinājusi nav

kālab mēs tiem –
no piemiņas plāksnēm –
liekam tukšumā šaut un šaut?

1985

taciņas malā
aug iededzies dadzis
sunīši glūnīgi
virina acis

un tiklīdz tu kādam pieķeries
līdzpilsoņi ceļ traci

1985

VELTĪJUMS SENLAIKU ZEMNIEKAM

skaties – tas akmens
tas pats
kurš viņlaik bij tava seja
skaties – tas akmens
jā tas
smejas un smejas un smejas

un es viņam iesmejos līdzi
un drīz visa telpa dārd
skaties – tas akmens
tas pats
viņam vēl ir tavs vārds

bet piemineklis viņš nav
viņš lielceļa malā tup

un mūsu mūžības jēdziens
pār viņu
kā kleinkājis klūp

1985

naktstauriņi grib iekšā
dvēsele grib – kaut kur

nakts grib spokus pa krūmiem
nazis protams grib durt

nazi tev apaļš gals

ej un cīnies ar klaipiem

bet dvēseli pasūtīt nevar

tā naktstauriņi grib iekšā

1986

kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles
atkal sapnis kā jorģīne zied

mani draugi caur tīkla acīm
brīžiem itin svabadi iet

1987

8 NEĻĶES

es nesu šīs astoņas neļķes
gar sapņainu mīlnieku logiem
gar alkainiem dzīves logiem
kur drēbes kā ledus iet

šīs astoņas astoņas neļķes
tik vārīgi pastieptā rokā
lai redzētu skatulogā
cik jocīgs es šķietu un lieks

un tomēr ir jāizbrien cauri
gan žļurkstošu elsienu purvam
gan asignāciju lietum
kad jātur kabatas ciet

caur divkošu sārtajiem sviedriem
cauri godkāres murgiem
jo ar astoņām neļķēm
tikai tā varu iet

un kad es nonākšu galā
es drīkstēšu nolikt šos ziedus
jo graši man būs uz acīm
vien tālab lai slēgtu tās ciet

1987

ko lai mēs darām
garām un garām
netverams mūžiņis
zibināt zib

kritām i pirmskatā
diktāk vēl karā
stipri vēl garā
kurš aklis kurš klibs

ko lai mēs darām
gar acīm tik zib
dzīvīte dara
kā nāvīte grib
nezibi nezūdi
sīciņā zemīte
veļi vēl redzīgi
skatīties grib

naktīs un atmiņās
maziņas lampiņas
kustas pa kapiem
un zibināt zib

tie ir tie vīri
kam simt kam simtpiecdesmit
vīri kas tēviju
dibināt grib

kritām i pirmscarā
diktāk vēl carā
stipri vēl garā
kurš aklis kurš klibs

daudzi mēs darām
ko zinām ko varam
kamēr vēl mūžiņis
zibināt zib

šausmas cik dienā
nav jāredz to lampiņu
kuras ne nojauš
ne zina ko grib
ko lai mēs darām
gar acīm tik zib
dzīvīte dara
kā nāvīte grib

skatieties tumsā
ai skatieties tumsā
mirstošie mirdami
uzzin ko gribēt

dzīvot un dzīvot
pa īstam un taisni
un spožāk un zibēt
un zibēt un zibēt

to lai mēs darām
ko iesacīs viņi
mūsu miljoni –
jāņtārpiņi

mirušie tiesu
taisnīgi šķir
cilvēks top gudrāks
mirdams
tā ir

1985

ŠONAKT NAV MIGLAS

Šonakt nav miglas es veros uz bākām
mēs papīru vergi arī tā mākam
palīdzēt – katram gadījumam –
jebkuram kuģim vai radījumam
doties ostā vai doties dzīvē
doties brīvībā doties nāvē

vai sažņaugtām rokām uz balkona stāvēt

1987

NEVICINĀJOS BET SLĪKU**

Kaut mironī neklausījās neviens,
Šis vilka balsteli sīku:
Es saucu, bet nedzirdējāt jūs,
Un nevicinājos, bet slīku.

Jā, viņam patika āvīties,
Bet tagad nu beigts gan.
Bij ūdens par aukstu, un apstājās sirds –
Tā viņi teica.

Ak nē, nē, nē, ne aukstāks kā citkārt
(šis gulēdams savu vilka).

1986

tur kur vilcieni lodā
kur velkas tie ledainā naktī
šīs zaļās un netīrās sliekas
kur klabinādamās lien

dzelzceļa malā sapnis
pakārts šūpojas vējā
sasalis galīgi ciets
ka cilvēku nosist var
lai nu tā nenotiktu
pasauksim Santa Klausu
lai paņem līdzi un ilgi
vēsumā uzglabā

1987