VILKS!

*
romieši
ja pasaulē būs palicis
tikai viens vienīgs vilks
ja krustojot šo vilku
ar dažādu sugu
kucēniem

iznāks viss kas
tikai ne vilki

romieši mums to nepiedos

es neieteiktu
kaitināt romiešus

*
vilka tagadne

tā cieš
no totāla
ieroču un munīcijas
trūkuma

*
nākotne

normālos apstākļos
cilvēks
dzīvos ilgāk nekā vilks

bet var gadīties
ka vilks
vēl nebūs paspējis
iznīkt

1987

starojums tavā sejā
nāca no maldu guņa
aiz loga zem ābeles zariem
iesāka gaudot kuņa


ak labo nodomu spožum
tu esi bēdīgi īss
novēlots kuņas kauciens
zvaigžņotās debesīs

1987

burvīgi

prusaku orķestris
spēlēs
spārnotās raķešu dzērvītes
dancos

saplaks Rīga kā iztukšots
maks
šos pekstiņus nezināja vēl
Čaks

svētīgi iraid šie ūsainie zvēriņi
viņiem tā nākotnes valstība pieder

zem viena jumta man dzīvot gods
ar civilizāciju nākamo

1987

lūk pūlītis pilsētas centrā
ar ugunsrijēju centrā

kā pārakmeņojies es –
(viens no šīs trijotnes –
Iztēle, Neprāts un Es)
skatos uz kāro rīkli

ačgārnais Prometej
samazinātais klopster

tavi joki tik stulbi
ka neviļus uzmācas raudiens

arī bez tevis var nodzist
ačgārnais Prometej

1987

KAD JŪSU AUSAINIE SKUMS

kad jūsu ausainie skums
es atlidošu pie jums

kad lapas no kokiem birs
kad zāle klusītēm mirs

kad naktis kļūs bezgalīgas
un dienas būs nemīlīgas

kad dzīve no sāpēm raudās
kad nebūs ne kripatas naudas

ko astoņus kustoņus pirkt
kad cerības peļķēs mirks

būs ausainie kopīgi mums
es atlidošu pie jums

1985

Un es iemetīšu punktu debesīs –
Akmeni.

Un es nevienam putnam netrāpīšu.

Jo tiktāl mums spīdēja
kāda cilvēka mūžs.

Un es zinu, ka punktu viņš pats
nebija domājis pielikt.

1985

tu mīļā man elli nekur
es neiešu citur nekur
es laidīšu taisni uz Meku
kā īsteni ļaudis uz Meku

tur Mekā ir baigi forši
tur visi ir ugunsdroši

es eju ap stūri še kur
un pieturā nostājos te kur
tur autobusi uz Meku
reku viens nāk re kur

bet Jasirs* ceļ stroķi te kur
es runāju bleķi par Meku
es esmu jau tālu re kur
pie tēviem
ne ceļā uz Meku

1985

Zem ūdens, tur ērmojas ragi,
peld kazragi, staburagi,

un mūsdienu Valdis ar pīcku
velk laukā zivteli sīkstu.

Virs Daugavas mākoņi staigā,
un kauns ir tiem skatīties vaigā.

Zib mašīnu ragi un nagi,
peld elektrostabi un staburagi.

1985

ZEM SNIEGA

Numurs ir izbalējis,
augums vēl stingrs kā stiegra,
bet cik nevaldāmas ir sāpes
zem sniega.

Nogriež maizi, bet piekož klāt
visu, ko sargi svieda.
Cik nedzēšama atmiņa ir
zem sniega.

Uzvalks ir izgludināts,
rēta ir gaiša kā rieva,
bet tajos gados it nemaz
nebija dieva.

Seja saviebjas smaidā,
rīkle iedrebas smieklā,
bet cik no sakostās tautas guļ
sniegā.

1985

tā kā drusku pēc miskastes smird
tā kā dzejoļus skanam dzird

cik nelaimīgi tie visi kas turas
pie šitās kalpu literatūras

1987

YELLOW*

es esmu dzirdējis ka pastāv grupa Yello
es esmu dzirdējis ka pienenes ir yellow
cik daudz ir muzičkas šai saulē pasarg tētīt
ir iepuvis kas jauniem ļaudīm netic
ceļ vectēvus no migām graudus vētīt
un senas meitenes ik nakti muižkungs drātē
ak skolas maize glītā akurātā
bet neapgūst vien nelietības prātā
ir klusa mūzika no tēviem un no mātēm
kas purvos guļ un nav vēl uzrakstīta
var būt ka varena var būt ka sasodīta
un droši vien ka tā nav jaunais vilnis
ar ko patlaban musu pauri pilni
(zūd vilnis smiltīs balsis lēni lūst
un cita muzička pār jauniesauktiem plūst)
varbūt man arī patīk grupa Yello
un patīk meitenes kam galviņas ir yellow
bet es pa naktīm strādāju kā moris
un arī apskatos kas viss man apkārt noris
man maģa nav un TV kastes nav
es klausos nostāstus ei joki mazi klau
vai taisnība ka cerēt uz jums nelon?
vai taisnība ka pastāv grupa Yello?

1984

„tu nekad vairs tā neskatīsies”

ukst izbijis puķu bērns

„kad tu vēlreiz tā uzvedīsies
rāmītī slodzītais ķēms”

pa betonšūnām mums rāpot
portmonejā čab kāposts
nāks oberi platā solī
un pusmūža plēguri ķērks
„bet tu nekad vairs tā neskatīsies”

tas tiesa
šī kāposta lapās
starp zaļajiem piecdesmitniekiem
nekad vēl nav bērniņš atrasts

ai skalpeli puķu bērns
nešķērd šo drebošo miesu

„bet tu nekad vairs”

es zinu
ir iededzināts un sāp

var būt ka līdz kaklam jau stāvu
bet grimasē saviebtu muti
TEV neklājas piegāzt ar rāvu

1986

NI – NI

gauži lēni tīstāmies
un vīstāmies
un sitam saujā-
toties vēl neviens
nav kritis
baigās aizsardzības kaujās

pavasaris gausi nāk
mūsu klimatā
(kā zināms)
mēs kā ziedu laika rudens
gardus riekstus gausi šķinam
mēs kā pavasara rudens
gudrāki un gudrāki
nav ko velti dvēsli
izbļaut –
sāpe, nekārdi-
ni – ni

1986

Smaids ir vecis, vecis vecs.
Reizēm smaidu arī es:
re, kur pastniece man nes
nerakstītas vēstules.

Iedomājies aploksnīti,
iekšā lapu – tīri, glīti
aprakstītu.
(Burti kliedz.)
Lai tie kliedz, kas viņiem liedz –
nerakstītas vēstules.
Nerakstāmas vēstules.

Citiem paskastītēs svied,
samaksāšu!
(Burti – kliedz!)

Smaids ir vecis, vecis vecs,
reizēm greizi smaidu es.

1986

LIETUS

plīst peļķēs burbuļi
ar ļoti klusiem paukšķiem
es burvju mētelī
kas pirkts par dažiem taukšķiem
pa ielām laipoju
man asariņas birst
šis lietus indīgs
apkārt ļaudis mirst

aust pelēks rīts
man zobi drusciņ klab
un lietutiņš
pa koku lapām čab
un lapas krīt
kaut arī pavasaris
šis lietus indīgs
ko tad tur var darīt

dzen lietus āmurīši
zāli atpakaļ
viens dzenis nojūdzies
un karogkātu kaļ
nu peļķēs atpakaļ
var dzīvībiņa līst
šis lietus indīgs
burbuļgalvas plīst

es nesastapšu bērnus
itin vairs nekad
tie nepiedzims
nevienam vairs nekad
bet mazu meitiņu
tad pēkšņi lietū redzu
un savu mēteli
uz pleciem viņai sedzu
bet tā ir pastkaste
vairs neredzu tik labi
šis lietus indīgs
izzūdam mēs abi

1986