MISTĒRIJA

piemīdams mīņādams domāju dejo
Žaklīne bārā ar francūzi dejo

virmoja sapnis & raustījās pajacs
attēls bij nereāls = tāds kādu vajag

nogārdzās telpa & šķielēja krauklis
maigi no dvēseles pilēja tauki

nothing is real* & nav tur ko apstrīdēt
bārā ar francūzi dejoja Žaklīne

1985

drūzma un vēji
Kaļiņina prospekts
Maskavas mākslīgais žoklis

šeit var smaidus un somiņas nospert
no sevis uz brītiņu noklīst
NE VELNA

pēdas pie asfalta turas
un mākslīgie zobi debesīs duras
tu apstājies
iemiets:

tas notiek ar mani
lai mākoņos lido poli armāni
TEV JĀDIMDINA CITĀDI ZVANI:


MUTEI IR JĀBŪT KĀ BETONA
MAISĪKLAI
VISI NO GATAVIEM BLOKIEM
MĒS TAISĪTI

(raksti bez apstājas dzejiņas kuras
izriet no šādas arhitektūras!)

DZEJA NO STIKLOTĀM FASĀDĒM PIL
IZŽĀVĒ IEGAUDOJIES UN ŠĶIL
KANTAINI GLUDENO KRĀVUMU SITENIS
GARŠĪGĀKS NEKĀ MĪLA UN LIKTENIS

Bet meiča (tā pati!)
atpakaļ nāk
lietišķi atdabū nosperto smaidu
es veros uz viņu
un PROSPEKTA vidū
brīnumu
dabīgi
nesagaidu

1986

es zinu ka šogad mēs jaunu
Indiju neatklāsim
dzērves lido uz vienu pusi
un tāpēc veidojas kāsis

es zinu ka pelēks ir pelēks
es zinu ka balts ir balts
es zinu ka Latvijā
rudens ir lietains
bet pavasaris
ir salts
dzērves lido uz vienu pusi
un tāpēc veidojas kāši
bet kāpēc tā nelidojam
mēs paši
mēs paši
mēs paši

1985

lūk pastardienas saulīte grib rietēt
lūk apvārsnis kā pieriet pilns ar ļaužu sapņiem
kā tesmenis

ar ķebli spaini
aizklumburē nāve
pa jūras virspusi kā viņlaik dieva dēls
pie tesmeņa –
vēl sārtojas virs ūdens
šī ļumīgā un izpļaukātā seja

nu iesāk slaukt

melns gāžas viņas sapnī
tad iesāk baltoties – sāk bērnu sapņi nākt

un dievs no mašīnas grib aizgriezt tesmeni
kā patvaļīgu piedauzības Krānu

pa nagiem nāve grieķu nelgam jauc
un tā kā traka tesmeni tik slauc

lūk pastardienas saulīte kā seja
kur sadegušo vaibsti saplūduši kopā
kā fotorobots dieva dūzenē
pirms Tiesas

un lūk šī saulīte kā Ilgu tesmenis
dzers nāve
resna kļūs
no malas liksies – šī uz grūtām kājām

un būs jau arī
pati sevi dzemdēs un pati sevi miljardreižu nokaus

1986

Padzirdis kautiņu sētā – visdobjākos būkšķus,
visjēlākās lomas, ko cilvēki spējīgi radīt, - aklais, krēslus grūstīdams, metās pie klavierēm.
Ar nervozu kustību notraucis vecos asaru stalagmītus, kuri slējās – gluži kā termītu midzeņi – uz nodilušajiem taustiņiem, aklais pamira. Likās, viņš nemācēs ne skaņu izvilināt no melnā instrumenta, kas vietām jau kusa, - un stīgu straumītes vijās caur parketu tieši pie pazemes dieviem.
Bet pagalmā tostarp jau gāja traki – pie purnu dauzīšanas bija ķērušās arī sievietes un bērni. Kāds, nejēgdams vēl kājās piecelties, jau cilāja virs ratiņu malas draudīgu rīku, no kura nāca nāvējošs stars.
Mazgadīgo huligānu sarīkotais atomsprādziens būtu
varējis beigties arī bēdīgāk – ja cīnītāji nebūtu jau imūni pret visu.
Un ko mūsu aklais, kam vajadzēja visu iemūži-
nāt nemirstīgā, ar vienu pirkstu uz izkusušām kla-
vierēm klimperējamā simfonijā? Viņš sēdēja sakucis.
No mākoņiem, kuri jau labu laiku pulcējās pie istabas griestiem, sāka pilēt. Un pilēt un pilēt, un aumaļām gāzties, un lāsi uz taustiņiem sakrājās meldiņš.
Jā, patverties aklu mūziķu mājās, kur laikmeta
piesātinātais gaiss.

1985

darināt vārdus
darināt tā
lai ģīmis spīd
zaļā un pelēkā

lai bite kas gaisā
dusmīgi dūc
krīt man virsū
un sūc un sūc

bet nebūt puķei
kas odieri sniedz
es gribu lai mani
kliegdami kliedz

tas nav tik stulbi
kā varētu likties
es gribu
tavam kliedzienam
iepatikties

1980

tu izskaties pēc novītuša zieda
ko senos laikos Aspazijai svieda

tu izskaties pēc seniem Raiņa lauriem
kas bieži vijušies ap necienīgiem pauriem

tu izskaties pēc lēnās laika gaitas
kas mūsu gadiņus kā rožu kroni skaita

tu izskaties pēc tā ko neaizmirstam
kaut iekliedzamies tikai tad kad mirstam

tu izskaties pēc vecas vecas priedes
tu esi tas kas tikai mums vēl pieder
tu esi prieks par laikā teiktu vārdu
kas sevī glabā daudzus pērkondārdus

jo var jau būt: ikviens mēs esam sīks
bet vārds ikviens ir milzīgs bezgalīgs

1986

sargi ādu no mazām dienām
sargi ādu kā jaunava godu
āda ir tava tēvzeme latvieti
sargi to cieši un negāz podus

tupi un turies un nelien kur nevajag
mazgājies melos un bailēs kā pienā
tādas ir mūsu ieražas senajās
sargi ādu no mazām dienām

1986

Iekšējais uzturēšana:

Ūdens - reizi 5 gados
Putas - reizi 5 gados
Mitra ķīmijas un CO2 - ik pēc 5 gadiem
Sausās ķīmiskās - ik pēc 6 gadiem
Halonu un tīras vielas - ik pēc 5 gadiem .

Lai uz skatuves pastāvētu, jāvēro, kā attīstās māksla un ko tā prasa. Ne visu tajos gados pieņēmu, un izrādījās, ka man bijusi taisnība.

Atrauj šo to savai mutei pārpilnības gados, lai bada gados
tev klātos labi.

Jaunībā tu domā, ka pats mazākais, ko vari sagaidīt no citiem cilvēkiem, ir taisnīgums. Brieduma gados pārliecinies, ka tas - ir pats lielākais.

Jaunavas gados visas ir brīnišķīgs solījums, bet apprecējušās nespēj šo solījumu turēt.

Ja zvaigznes mirdzētu tikai vienu nakti tūkstoš gados, cik ļoti cilvēks tās mīlētu un dievinātu.

Šīs pasaules varenajiem, ugunij, gados vecākiem un sievietēm pārāk nepietuvojies, bet arī pārāk neattālinies, ja izrādīsies pārāk tuvu - tie tevi pazudinās, ja pārāk tālu - no tiem tev nebūs nekāda labuma.