Mēs veidojam savu dzīvi savas iztēles spēles vadīti, un šī
iemesla dēļ, kā teica Gēte, "'bīstieties no tā, par ko jūs
esat sapņojuši jaunībā, jo jūsu sapņi piepildīsies jūsu
brieduma gados", acīmredzot ar to domājot, ka tie būs ne
tik daudz piepildījušies sapņi, cik parodija par tiem.

Cilvēki brieduma gados atkal atgūst jaunību, bet brīvu no
kaislībām.

Jauneklis atmet bērnu dienu ilūzijas, vīrietis atmet
jaunības neziņu un kaislību vētras, brieduma gados tiek
atmests vīrieša egoisms un notiek arvien lielāka
pietuvināšanās pasaules dvēselei. Tā ar katru pakāpienu
paceļamies pretim augstākai dzīves realitātei.

Pielāgojies apstākļiem. Esi jau gados - neizliecies par
jaunekli. Esi vājš - necenties uzdoties par stipru.

Desmit sarkani kraukļi


Desmit sarkani kraukļi krauc jauna ozola zaros,
Desmit posta pūces glūn naida aklumu acīs,
–Kur aizveda mūs māsiņu–
Kas sacīs?

Desmit sarkani kraukļi krauc nelaimes vēsti,
–Pār bēdu zemi,pār posta kalnu,uz kaulu leju,
Tur aizveda mūs māsiņu,
Nakts ēnotu seju.

Desmit sarkani kraukļi ķērc jauna ozola zaros–
–Cik nāves tev jāmirst,tauta,posta gados gaŗos?

Nereti vienā dienā, kas pavadīta tālu no mājām, var uzzināt vairāk jauna nekā desmit gados, kas pavadīti savās četrās sienās.

Kad cilvēks jaunības gados no vientuļās sapņu zemes, kurā valda izdoma, tiek izmests dzīves īstenībā, tad ir divas varbūtības: vai nu viņš reaģē uz to un stiprina dvēseli ar ticību vai tradīcijām, vai arī viņš ar visiem saviem jutekļiem pieķeras tai, apreibst un zaudē pamatu zem kājām.

Vīrietim gados jaunību paildzināt var tikai laimīga mīlestība, nelaimīga to pārvērš vecī.

Patiesu jaunību iegūst tikai brieduma gados.

To, ko es tevī atradis
Šajos žiglajos gados,
Tagad vēl neesmu sapratis,
Kad jau salna kož matos.

tikai zinu, ka nestundā
Varu tev uzticēties.
Un ar tevi kā āboliņš
Gribu pļavmalā sēties.

Kur gaitai jāapstājas,
To nezina neviens,
Tik dienas gados krājas
Un ātri projām skrien.

Kam gan caur dzīves paliem
Lemts nemirstību sniegt?
Vien darbs tavs mūžam paliek
Un jaunas plauksmes prieks.

Kā rudzu maize bijušas ir dienas,
No kurām rieciens griezts gan salds, han sūrs,

Nu tās kā vārpas smagos kūļos sienas,
Un gaismas gados staro dienu pūrs.

Mūžs salūst tev gabalos – gados,
dienās,
tik īsās irst gadi;
putekļos,
sīkos putekļos – mirkļos –
drūp diena.

Cik daudz laimīgu cilvēku, skatos,
Smejas, skūpstās un priecājās tie!
tavos, meitene, melnajos matos
Seju paslēpju paskumt mazliet.

Agri rītā no saltupes šūpām
Dzeram debesis aizgūtnēm mēs.
paliek mākoņu garša uz lūpām.
Zāģa saucieni, to nenodzēs!

-Cik mierīgi mēs dzīvojām te agrāk!
Pavisam reti brauc viesis kāds.
Bet tagad – steidzas, kārto vien un mazgā,
Pat nezini, kur visiem gultas klāt! –

Tāds nomaļš rajons... Centra viesnīciņā
Ir saimniece jau gados, paskarba mazliet.
Bet sirds tik atklāta un atsaucīga viņai,
Kad izdarīgi dienas soli iet.

Līst. Lēnām līst. Vai kādreiz lietus pārstās?
Ir zeme pilna ūdens tā kā krūze jau.
Bet miga, bieza, blīva, pāri jumtiem kārstās,
Šai bezgalībā saulei ceļa nav.

Un smēķē ģeologs, par kalnu grēdu stāsta,
Tam seja vējiem apberzta kā varš.
-Lai vilcieni caur klintīm spētu drāzties,
Te tunelis būs kilometriem garš...

Es viendien nepaņēmu revolveri.
Vēl tagad brīnos: kur man bija prāts!
Gar klinšu bluķi steigšus soli speri
Un pēkšņi – pieej lācim gluži klāt.

Pēc mīlestības rēķiniem stundas pārvēršas mēnešos,
dienas — gados, bet katrs prombūtnes mirklis kļūst
par mūžību.