Jaunībā tu domā, ka pats mazākais, ko vari sagaidīt
no citiem cilvēkiem, ir taisnīgums. Brieduma gados
pārliecinies, ka tas ir pats lielākais.

Uzraksti uz papīra visus mērķus, kurus vēlies sasniegt tuvākajos desmit gados, un tad izvēlies galvenos!

Izlem, cik daudz vēlies nopelnīt vienā, piecos un desmit gados, sākot jau ar rītdienu!
Kādas pūles pieliksi, lai tādu naudu iegūtu?

Skumīgākais mūsu dzīvē ir nespēja brieduma gados izlīdzināt savas jaunības aizmāršības.

Tik sirdij neaizliedz nekā
Ne jaunībā, ne gados sirmos,
Tā pavasarī ziedos pirmos,
Kā rudens miglā drūmajā.

LAIME

Man nenovēliet laimi vieglu,
Mums tādas laimes nevajaga.
Ne pieticības dīko smieklu –
Man vēliet laimi, kas ir smaga.
Ko tukšās sirdis nepanestu,
Ko vienaldzīgās nesajustu,
Kas dzedras domas liesmās mestu,
No rokjām nevarīgām zustu.

Šī laime neredz tikai sevi
Un neiesnaužas savrup kaktā –
Tā dod tik daudz, cik citiem devi,
Kā veseris dimd dzīves laktā.

Šī laime, patiesā un skarbā,
Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,
To grūtās cīņās, mūža darbā
Un arī sāpēs atrast varam.

Sev vieglu laimi nevēlēsimies
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim
Ar laimi, kura liekas smaga.

Jauniem cilvēkiem sievietes ir – mīļākās, vīriešiem vidējos gados – sabiedrotās, bet vecīšiem – apkopējas.

Tik sirdij neaizliedz nekā. Ne jaunībā, ne gados sirmos.

Šo dziesmu, skola, dziedam mēs par tevi_
Ik vārds ir zieds ,tev pateicībā vīts.
To spēku dzīvei, kuru tu mums devi,
Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.

Nāks daudzi gadi. Nāks un atkal aizies.
Pret jaunām tālēm aicinās ik rīts.
Bet, mīļā skola tavu ceļa maizi
Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.

Būs dažam dzīvē vieglāk, citam grūtāk,
Būs vajadzīgs tavs spēks un mūsu spīts,
Bet labo gaismu, tavos gados gūto,
Mēs paņemsim uz visu mūžu līdz.

/Ziedonis Purvs/

Atrauj šo to savai mutei pārpilnības gados, lai bada gados tev klātos labi.

Jaunībā jāiekož ābolā, brieduma gados - jāsakošļā.

/Diāna Zaķe/

Tik sirdij neaizliedz nekā. Ne jaunībā, ne gados sirmos.

/Jānis Akuraters/

Latvija 18. novembrī

Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
Kalnāji, lejas un ezeru mirdzējums zils,
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās
Stāsta par pagātni tālo mums senās bruņinieku pilis.

Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā,
Sulīgu augļu liekts dārzā līkst ābeles zars.
Sarmotā sidraba sagša tam ziemās ir debesu dota,
Lai zem tās gaidošs un mierīgs snauž pavasars.

Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas,
Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc.
Krievijas taigas tik daudziem ir kļuvušas mājas –
Latvija, tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts?

Latvija, Latvija!
Dzimtene mana! Tu – labā!
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit…
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu – Astoņpadsmit!

/dzejoļa autors Lūcija Sāgameža-Nāgele, 1945/

(1867-1892)

Eduarda Veidenbauma dzīve pēc viņa nāves apaudzēta leģendām - viņam piedēvēts gan alkoholisms, gan nešpetna daba. Arī viņa nāves iemesls ir pavisam parasts - tuberkuloza pneimonija. Savā dziļākajā būtībā Veidenbaums bija noslēgts cilvēks. Viņa labākais draugs Aleksandrs Dauge rakstījis, ka Veidenbaums nesimpātisku cilvēku sabiedrībā ierāvies sevī, klusējis un ātri nozudis, bet draugu pulkā izturējies atklāti, juties brīvi, bijis spožs diskutētājs un nav vairījies nonākt uzmanības centrā.

Eduards Veidenbaums dzimis 1867. gada 3. oktobrī Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Glāzniekos" saimnieka ģimenē. Mācījies Cēsu draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā. Vēlāk patstāvīgi apguvis ģimnāzijas kursu un 1886. gadā pabeidzis Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējo klasi. E. Veidenbaums interesējās par vēstures un sabiedriski politiskiem jautājumiem, sarakstīja ekonomisku sacerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" (1886), kas pirmo reizi publicēts viņa "Kopotos rakstos" 1908.gadā. 1887. gadā E. Veidenbaums iestājās Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā (1888). Rakstu krājumā "Pūrs" 1891. gadā publicēti vairāki Veidenbauma apcerējumi, piemēram "Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats". Naudas trūkuma dēļ E.Veidenbaumam studijas neizdevās pabeigt, 1889. gadā viņš atgriezās Mūrmuižas, vēlākajā Liepas pagastā, kur tēva mājās "Kalāčos" saimniekoja Eduarda vecākais brālis, arī dzejnieks, Kārlis Veidenbaums. Pēc tam E. Veidenbaums devās uz Rūjienu, strādāja par mājskolotāju, intensīvi gatavojās beigt studijas. Jādomā, ka jau 1889. gadā viņš slimoja ar tuberkulozi, kas strauji paasinājās 1891. gadā, bet 1892. gada 24. maijā dzejnieks nomira. Apbedīts Liepas kapos, kur 1967. gadā atklāts I. Kamaras un G. Lūša-Grīnberga no Staburaga klintsbluķa atlūzas veidotais E.Veidenbauma kapa piemineklis.

(1867-1892)

Eduarda Veidenbauma dzīve pēc viņa nāves apaudzēta leģendām - viņam piedēvēts gan alkoholisms, gan nešpetna daba. Arī viņa nāves iemesls ir pavisam parasts - tuberkuloza pneimonija. Savā dziļākajā būtībā Veidenbaums bija noslēgts cilvēks. Viņa labākais draugs Aleksandrs Dauge rakstījis, ka Veidenbaums nesimpātisku cilvēku sabiedrībā ierāvies sevī, klusējis un ātri nozudis, bet draugu pulkā izturējies atklāti, juties brīvi, bijis spožs diskutētājs un nav vairījies nonākt uzmanības centrā.

Eduards Veidenbaums dzimis 1867. gada 3. oktobrī Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta "Glāzniekos" saimnieka ģimenē. Mācījies Cēsu draudzes skolā, Cēsu apriņķa skolā. Vēlāk patstāvīgi apguvis ģimnāzijas kursu un 1886. gadā pabeidzis Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējo klasi. E. Veidenbaums interesējās par vēstures un sabiedriski politiskiem jautājumiem, sarakstīja ekonomisku sacerējumu "Gabals iz tautsaimniecības" (1886), kas pirmo reizi publicēts viņa "Kopotos rakstos" 1908.gadā. 1887. gadā E. Veidenbaums iestājās Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības "Pīpkalonija" dibināšanā (1888). Rakstu krājumā "Pūrs" 1891. gadā publicēti vairāki Veidenbauma apcerējumi, piemēram "Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņu filozofiskais pamats". Naudas trūkuma dēļ E.Veidenbaumam studijas neizdevās pabeigt, 1889. gadā viņš atgriezās Mūrmuižas, vēlākajā Liepas pagastā, kur tēva mājās "Kalāčos" saimniekoja Eduarda vecākais brālis, arī dzejnieks, Kārlis Veidenbaums. Pēc tam E. Veidenbaums devās uz Rūjienu, strādāja par mājskolotāju, intensīvi gatavojās beigt studijas. Jādomā, ka jau 1889. gadā viņš slimoja ar tuberkulozi, kas strauji paasinājās 1891. gadā, bet 1892. gada 24. maijā dzejnieks nomira. Apbedīts Liepas kapos, kur 1967. gadā atklāts I. Kamaras un G. Lūša-Grīnberga no Staburaga klintsbluķa atlūzas veidotais E.Veidenbauma kapa piemineklis.

Tēva un brāļa mājās "Kalāčos" 1958. gadā tika atklāts Eduarda Veidenbauma memori